Dvīņu attiecības ar vecvecākiem

Dvīņiem ir ļoti laba saikne ar vecvecākiem, taču viņi to neizsaka pārāk bieži. Viņi vienmēr lūkojas uz saviem vecvecākiem, lai saņemtu svarīgas dzīves mācības. Tā kā viņu sirdī vecvecākiem ir īpaša vieta, Dvīņi no viņiem bieži sagaida daudz.

Laika gaitā Dvīņi iemācās uztvert pieķeršanās trūkumu un interpretēt to kā pienācīgu rūpju trūkumu par viņiem, un sāk vairāk paļauties uz vecvecākiem. Dvīņi jau agri zaudē ciešo emocionālo saikni ar tēvu un kļūst individuālisti, taču viņi cenšas izprast šīs sarežģītās attiecības caur savām attiecībām ar vectēvu. Dvīņi cer, ka ar vecvecāku palīdzību gadu gaitā izdosies atrisināt ģimenes konfliktus un nepareizu uzvedību.

Dvīņu bērns, kas uzaudzis kopā ar vecvecākiem, jau agrā vecumā sāks iebilst pret vecmāmiņu dažādos jautājumos un nonāks konfliktā ar viņu. Un, ja tas notiks, tas būs liels panākums, jo viņi kļūs apdomīgāki un patstāvīgāki.

Vecvecāki vēl nav atmetuši savu jaunības skatījumu, kas ir piepildīts ar jaunu atklājumu sajūsmu, tāpēc viņi katru dienu sagaida ar priecīgu un optimistisku attieksmi, ko viņi iedēsta savam Dvīņu mazbērnam. Tas ir līdzīgi tam, kā laimīgs mazulis izstiepj rokas, lai atrastu jaunu dārgumu, ar nepacietību gaidot prieku to iegūt savā īpašumā. Dvīņu vecvecākiem būtu īpaši jācenšas nodot savas jūtas mazbērniem.