cilvēki gandrīz izzuda pirms 930 000 gadiem

Ekstremālas klimata izmaiņas, piemēram, ledus laikmeti, kas lika pat visdrošākajam pingvīnam trīcēt, un sausumi, kas atstāja kaklu sausu, apdraudēja mūsu sugas izdzīvošanu. Tomēr neliels, nedaudz stūrgalvīgs grupiņš spēja noturēties pie dzīvības. Šī grupa kļuva par mūsdienu cilvēces ģenētisko pamatu. Kāds veids, kā uzsākt panākumu stāstu, vai ne?

Zinātnieki no visas pasaules, bruņoti ar datoriem un neapmierināmu ziņkārību, atklāja, ka laikā no 930,000 līdz 813,000 gadiem, mūsu priekšteču populācija samazinājās līdz aptuveni 1,280 reproduktīviem indivīdiem. Iedomājies kaimiņu ballīti, bet vietā, kur kaimiņu nav, ir tikai daži tāli radinieki.

Šī situācija, kas pazīstama kā "ģenētiskais kakla sūknis", ilga apmēram 117,000 gadus. Un mēs, kas sūdzamies par sliktu dienu! Šajā laikā cilvēce bija uz izzušanas robežas.

Un Mīkla Evolūcijas Vēsturē

Kāpēc šajā periodā trūkst fosilo pierādījumu par mūsu senčiem Āfrikā un Eirāzijā? Atbilde varētu būt saistīta ar drastisko iedzīvotāju skaita samazinājumu, ko viņi piedzīvoja. Džordžo Manzi, antropologs, kurš ir tik kaislīgs, ka, iespējams, sapņo par fosiliem, ierosina, ka šī krīze varētu izskaidrot tolaik fosilo ierakstu trūkumu. Padomā, ja gandrīz visi pazuda, nebūtu daudz kaulu, ko atstāt aiz sevis.

Šis šaurais kakls notika pleistocēnā, ēras, kuru mēs varētu saukt par ģeoloģisko laikmetu dīvu, ņemot vērā tās ekstremālās klimata svārstības. Šie pārmaiņas ne tikai ietekmēja dabas resursus, piemēram, pārtikas avotus, kas mūsu senčiem bija nepieciešami izdzīvošanai, bet arī radīja nelabvēlīgu vidi. Tomēr mūsu senči nesēdēja un neraudāja par savām mamutu ādām. Viņi pielāgojās un izdzīvoja, kas iezīmēja izšķirošu punktu cilvēces evolūcijā.

2. hromosoma un cilvēku evolūcija

Šis periods nebija tikai klimatiska murgs; tas bija arī katalizators nozīmīgām evolūcijas izmaiņām. Kakla saspiešanas laikā divi senie hromosomi saplūda, lai izveidotu hromosomu 2, kuru visi nesam šodien. Šis ģenētiskais notikums, iespējams, veicināja mūsdienu cilvēku evolūciju, atdalot viņus no viņu brālēniem, neandertāliešiem un denisoviešiem. Kas varēja iedomāties, ka tāda maza izmaiņa varētu būt tik liela ietekme!

Turklāt šis stresa periods, iespējams, paātrināja galvenās iezīmes, piemēram, cilvēka smadzeņu attīstību. Yi-Hsuan Pan, evolūcijas ģenomikas eksperte, piedāvā, ka vides spiedieni varēja veicināt kritiskas adaptācijas, piemēram, uzlabotas kognitīvās spējas. Varbūt tieši tad mēs sākām domāt par dziļākām lietām nekā "Kur ir mana nākamā ēdienreize?"

Mūsdienu tehnoloģija, lai atklātu pagātni