Satura rādītājs
- Kā nekļūt par to, kas tevi ievainoja
- Atšķirība starp sevis aizsargāšanu un sirds noslēgšanu
- Rūgtums var slēpt emocionālu brūci
- Kā dziedēt brūces, ko atstājis kāds cilvēks
- Piedot nenozīmē aizmirst vai izlīgt
- Kā pārvērst sāpes mācībā, tās neattaisnojot
- Uzticības atgūšana ar maziem ikdienas soļiem
- Kad meklēt atbalstu, lai dziedētu
Dažkārt mēs iestrēgstam toksiskās attiecībās, sāpīgās atmiņās vai situācijās, kas mūs emocionāli izsmeļ. Lai gan pieredze ir beigusies, daļa no mums turpina strīdēties ar notikušo, meklēt skaidrojumus vai iztēloties, kas būtu bijis, ja mēs būtu rīkojušies citādi.
Tikt pāri cilvēkam, kurš tevi sāpināja, nenozīmē izlikties, ka nekas nav noticis. Tas arī neprasa izlīgt vai atkal uzticēties. Dziedināšanās nozīmē neļaut šim cilvēkam arī turpmāk ietekmēt tavus lēmumus, pašvērtējumu un veidu, kā veido attiecības.
Pat vistumšākajos brīžos var pavērties ceļš uz personīgo izaugsmi. Tev nav jākļūst par atspulgu tam, ko esi pārdzīvojis. Tu vari mācīties no pieredzes, labāk sevi pasargāt un saglabāt sevī to jūtīgumu, kas ir daļa no tevis.
Izvēlēties būt labākam par cilvēku, kurš tev nodarīja pāri, nenozīmē pierādīt savu pārākumu. Tas nozīmē rīkoties saskaņā ar savām vērtībām, pat ja brūcei vēl nepieciešams laiks, lai sadzītu.
Pēc vilšanās ir saprotami, ja vēlies kļūt cietāks. Iespējams, tu domā, ka laipnība padara tevi ievainojamu vai ka uzticēšanās bija kļūda. Šādi secinājumi bieži rodas tad, kad prāts cenšas pasargāt tevi no atkārtotām ciešanām.
Tomēr, lai sevi aizsargātu, nav jāatsakās no savas būtības. Tu vari būt piesardzīgs, nedzīvojot pastāvīgā aizsardzības režīmā. Tu vari noteikt robežas, neizturoties slikti pret citiem. Tu vari arī vērīgi vērot, pirms uzticies, neuzskatot, ka visi cilvēki rīkosies tāpat kā tas, kurš tevi sāpināja.
Dzīve ne vienmēr ir taisnīga. Labsirdīgi cilvēki piedzīvo grūtus laikus, savukārt tie, kuri nodara pāri, ne vienmēr uzreiz saskaras ar savas rīcības sekām. Pieņemt šo realitāti ir sāpīgi, taču tas var arī atbrīvot tevi no gaidām pēc ārējas atlīdzināšanas, lai varētu sākt dziedēt.
Ja ikviens uz savām grūtībām atbildētu ar tādu pašu nežēlību, kādu pats saņēmis, sāpes tiktu nodotas no vienām attiecībām uz nākamajām. Pārraut šo ķēdi ir spēka izpausme.
Slikti izturēties pret kādu tikai tādēļ, ka tev ir vara to darīt, nepadara tevi stipru. Arī sāpināt, kad tu varētu apstāties, neliecina par spēku. Patiesa stingrība parādās tad, kad spēj apzināti izvēlēties savu reakciju, pat izjūtot dusmas.
Tas nenozīmē pieļaut vardarbību vai klusēt. Reizēm veselīgākā atbilde būs attālināties, bloķēt kontaktu, lūgt palīdzību vai skaidri pateikt: “Es nepieņemšu, ka tu pret mani tā izturies.” Ja šaubies par kādām attiecībām, tev var palīdzēt izlasīt šos soļus robežu noteikšanai un lēmumam par to, kad attālināties.
Emocionāla aizsardzība kādu laiku var tev palīdzēt. Problēma rodas tad, kad šī aizsardzība pārvēršas par pastāvīgu sienu. Tad tu ne vien turi pa gabalu tos, kuri varētu tevi sāpināt, bet arī neļauj tuvoties cilvēkiem, kuri spētu par tevi rūpēties.
Sirds noslēgšana var izpausties dažādi: izsmiet citus, pirms viņi izsmej tevi; izvairīties no jebkādas intīmas sarunas; neuzticēties nevienam sirsnīgam žestam vai pārtraukt attiecības, tiklīdz parādās grūtības. Dažreiz tā izpaužas arī kā vienaldzība, aizkaitināmība vai vajadzība kontrolēt katru detaļu.
Aiz šādas uzvedības bieži slēpjas bailes. Tu neesi slikts cilvēks tāpēc, ka tās jūti. Tu mēģini palikt drošībā, izmantojot tos resursus, kurus esi apguvis. Taču tagad tu vari attīstīt citus, veselīgākus resursus.
Pirms reaģē, uzdod sev trīs jautājumus:
Šie jautājumi sāpes uzreiz nenovērš, taču tie rada nelielu telpu starp to, ko jūti, un to, ko dari. Šajā telpā tu atgūsti spēju izvēlēties.
Nepatika, pastāvīga izsmiešana un vēsums ne vienmēr liecina par pārliecību. Bieži tie darbojas kā bruņas. Cilvēks, kurš baidās kļūt ievainojams, var uzbrukt pirmais, lai nejustos neaizsargāts.
Savu maigo emociju slēpšana var dot īslaicīgu kontroles sajūtu. Tomēr šādas nostājas uzturēšana patērē enerģiju un apgrūtina tuvību. Būt jūtīgam nenozīmē būt naivam. Jūtīgums kopā ar robežām var kļūt par vienu no tavām lielākajām stiprajām pusēm.
Saglabāt labestību nelabvēlīgā vidē prasa drosmi. Runa nav par smaidīšanu, kamēr tev dara pāri, vai kaitīgas rīcības attaisnošanu. Runa ir par to, lai neļautu citu cilvēku uzvedībai izlemt, kas būsi tu.
Mūžīga apstākļu vainošana var piesaistīt tevi upura lomai. Savukārt atzīt, ka esi bijis upuris kādā situācijā, var būt nepieciešami un pamatoti. Atšķirība ir tajā, ko dari pēc tam: tu vari pieņemt, ka neizvēlējies notikušo, un vienlaikus atgūt ietekmi pār saviem nākamajiem soļiem.
Augšana konfliktu, pamešanas vai mīlestības trūkuma vidē ietekmē tavu veidu, kā veidot attiecības, taču tā nenosaka visu tavu nākotni. Tu vari pārskatīt apgūto, lūgt atbalstu un veidot citādas saiknes. Lai šo procesu izprastu dziļāk, tev var palīdzēt arī šis ceļvedis par to, kā atklāt savu patieso “es” un dzīvot autentiski.
Emocionālā dziedināšanās reti notiek taisnā līnijā. Vairākas dienas vari justies labi, bet kādā rītā pamosties ar skumjām vai dusmām. Šāda šķietama atkāpšanās nenozīmē, ka sāc visu no jauna. Dažkārt atmiņa atgriežas tādēļ, ka tagad tev ir vairāk resursu, lai to pārstrādātu.
Pirmais solis ir atzīt sāpes. Mēģinājums tās ignorēt var paildzināt to ietekmi. Ļauj sev atzīt, ka kaut kas tevi pievīla, pazemoja vai sagrāva kādu svarīgu cerību. Pieredzes nosaukšana vārdā mazina apjukumu.
Tu vari pierakstīt notikušo, parunāt ar uzticamu cilvēku vai skaļi izteikt to, ko nekad neizdevās pateikt. Tev nav jānosūta vēstule, lai tās rakstīšana sniegtu atvieglojumu. Mērķis nav no jauna atvērt konfliktu, bet gan sakārtot to, ko nes sevī.
Ir lietderīgi arī atšķirt faktus no interpretācijām. Piemēram, “šis cilvēks meloja” apraksta rīcību. “Neviens pret mani nebūs godīgs” ir vispārīgs secinājums, kas dzimis no sāpēm. Šo divu lietu nošķiršana neļauj vienai pieredzei noteikt visas tavas nākotnes attiecības.
Piedošana bieži tiek pasniegta kā pienākums, taču to nevajadzētu uzspiest. Katram cilvēkam ir nepieciešams savs laiks. Turklāt piedot nenozīmē noliegt notikušā nopietnību, atcelt robežas vai ļaut cilvēkam, kurš tevi sāpināja, atgriezties tavā dzīvē.
Emocionālā nozīmē piedošana var nozīmēt pārstāt uzturēt iekšējo saikni ar aizvainojumu. Tā ir pakāpeniska atlaišana no gaidām, ka pagātne varētu būt citāda. Iespējams, tu nekad nesaņemsi atvainošanos, ko biji pelnījis. Tomēr tu vari izlemt, ka tava labklājība nebūs no tās atkarīga.
Ir svarīgi arī izturēties pret sevi ar līdzjūtību. Nesodi sevi par to, ka agrāk nepamanīji noteiktas pazīmes, ka uzticējies vai ka tev bija vajadzīgs laiks, lai aizietu. Tu pieņēmi lēmumus ar to informāciju un resursiem, kas tev tobrīd bija. Tagad tu zini vairāk.
Ja strādā ar šo aspektu, vari to padziļināt ar šīm pārdomām par piedošanu, neaizmirstot apgūto.
Mācības atrašana nepadara pieņemamu to, ko tev nodarīja. Tā vienīgi neļauj sāpēm kļūt par vienīgo šīs pieredzes mantojumu.
Iespējams, tu iemācījies atpazīt manipulāciju, ieklausīties savās sajūtās vai nenoniecināt necieņu. Varbūt saprati, ka tev jāizsaka savas vajadzības, pirms sakrājas dusmas. Iespējams, atklāji arī to, kurš bija tev līdzās, kad tas visvairāk bija nepieciešams.
Pamēģini pabeigt šos teikumus:
Atbildes pārvērš neskaidru pieredzi noderīgā informācijā. Tās neizdzēš notikušo, taču piedāvā tev kompasu, lai dotos uz priekšu.
Pēc dziļas brūces tev nav jāveic iespaidīgas pārmaiņas. Sāc ar nelielām darbībām. Izpildi vienkāršu solījumu, ko esi devis sev. Atpūties, kad tas nepieciešams. Atsaki uzaicinājumam, kuru nevēlies pieņemt. Skaidri palūdz to, kas tev vajadzīgs, neatvainojoties par savu eksistenci.
Tu vari arī veikt labestīgus darbus, neko negaidot pretī. Sirsnīga ziņa, konkrēta palīdzība vai uzmanīga uzklausīšana var atgādināt, ka tu joprojām spēj sniegt siltumu. Dari to, neaizmirstot par sevi: veselīga labestība neprasa upurēt savas vajadzības.
Palīdz arī atgriešanās pie nodarbēm, kas tevi saistīja ar sevi. Pastaigas, ēst gatavošana, lasīšana, dejošana vai laika pavadīšana dabā var atdot tev identitāti, kas nav veidota ap šo brūci.
Nosaki reālistiskus mērķus. Varbūt šodien tavs mērķis ir pārstāt pārbaudīt šī cilvēka sociālos tīklus. Vēlāk tas varētu būt iepazīties ar jauniem cilvēkiem vai atkal paust savas jūtas. Katrs solis ir nozīmīgs, pat ja no malas tas šķiet mazs.
Tev nav jāiziet šis process vienatnē. Patiesa atbalsta sistēma var sniegt tev perspektīvu un drošības sajūtu. Tuvojies cilvēkiem, kuri prot uzklausīt, tevi nespiež, nevaino un nepieņem lēmumus tavā vietā.
Arī garīgās veselības speciālista atbalsts var būt vērtīgs, ja atmiņas traucē tavu ikdienu, jūti pastāvīgas bailes, tev ir grūti gulēt vai atkārto attiecības, kas tev kaitē. Palīdzības lūgšana neliecina par vājumu. Tas ir atbildīgs veids, kā parūpēties par sevi.
Dziedināšanās prasa pacietību un mīlestību pret sevi. Dažās dienās jutīsi atvieglojumu, citās tev atkal vajadzēs noteikt robežas vai atgādināt sev, kāpēc attālinājies. Ja piedzīvo īpaši sarežģītu posmu, šis stāsts, kas palīdz pārvarēt grūtas dienas un atgūt mieru var būt tev līdzās.
Tev nav jāuzvar cilvēks, kurš tevi sāpināja, vai jāpierāda viņam, cik ļoti esi mainījies. Tava brīvība sākas tad, kad pārstāj veidot savu dzīvi kā atbildi uz šo cilvēku. Izvēlies to, kas tev atgriež cieņu, mieru un saskaņu ar sevi. Lai saņemtais kaitējums izskaidro daļu tava stāsta, bet neuzraksta tā noslēgumu.
Tikt pāri cilvēkam, kurš tevi sāpināja, nenozīmē izlikties, ka nekas nav noticis. Tas arī neprasa izlīgt vai atkal uzticēties. Dziedināšanās nozīmē neļaut šim cilvēkam arī turpmāk ietekmēt tavus lēmumus, pašvērtējumu un veidu, kā veido attiecības.
Pat vistumšākajos brīžos var pavērties ceļš uz personīgo izaugsmi. Tev nav jākļūst par atspulgu tam, ko esi pārdzīvojis. Tu vari mācīties no pieredzes, labāk sevi pasargāt un saglabāt sevī to jūtīgumu, kas ir daļa no tevis.
Izvēlēties būt labākam par cilvēku, kurš tev nodarīja pāri, nenozīmē pierādīt savu pārākumu. Tas nozīmē rīkoties saskaņā ar savām vērtībām, pat ja brūcei vēl nepieciešams laiks, lai sadzītu.
Kā nekļūt par to, kas tevi ievainoja
Pēc vilšanās ir saprotami, ja vēlies kļūt cietāks. Iespējams, tu domā, ka laipnība padara tevi ievainojamu vai ka uzticēšanās bija kļūda. Šādi secinājumi bieži rodas tad, kad prāts cenšas pasargāt tevi no atkārtotām ciešanām.
Tomēr, lai sevi aizsargātu, nav jāatsakās no savas būtības. Tu vari būt piesardzīgs, nedzīvojot pastāvīgā aizsardzības režīmā. Tu vari noteikt robežas, neizturoties slikti pret citiem. Tu vari arī vērīgi vērot, pirms uzticies, neuzskatot, ka visi cilvēki rīkosies tāpat kā tas, kurš tevi sāpināja.
Dzīve ne vienmēr ir taisnīga. Labsirdīgi cilvēki piedzīvo grūtus laikus, savukārt tie, kuri nodara pāri, ne vienmēr uzreiz saskaras ar savas rīcības sekām. Pieņemt šo realitāti ir sāpīgi, taču tas var arī atbrīvot tevi no gaidām pēc ārējas atlīdzināšanas, lai varētu sākt dziedēt.
Ja ikviens uz savām grūtībām atbildētu ar tādu pašu nežēlību, kādu pats saņēmis, sāpes tiktu nodotas no vienām attiecībām uz nākamajām. Pārraut šo ķēdi ir spēka izpausme.
Slikti izturēties pret kādu tikai tādēļ, ka tev ir vara to darīt, nepadara tevi stipru. Arī sāpināt, kad tu varētu apstāties, neliecina par spēku. Patiesa stingrība parādās tad, kad spēj apzināti izvēlēties savu reakciju, pat izjūtot dusmas.
Tas nenozīmē pieļaut vardarbību vai klusēt. Reizēm veselīgākā atbilde būs attālināties, bloķēt kontaktu, lūgt palīdzību vai skaidri pateikt: “Es nepieņemšu, ka tu pret mani tā izturies.” Ja šaubies par kādām attiecībām, tev var palīdzēt izlasīt šos soļus robežu noteikšanai un lēmumam par to, kad attālināties.
Atšķirība starp sevis aizsargāšanu un sirds noslēgšanu
Emocionāla aizsardzība kādu laiku var tev palīdzēt. Problēma rodas tad, kad šī aizsardzība pārvēršas par pastāvīgu sienu. Tad tu ne vien turi pa gabalu tos, kuri varētu tevi sāpināt, bet arī neļauj tuvoties cilvēkiem, kuri spētu par tevi rūpēties.
Sirds noslēgšana var izpausties dažādi: izsmiet citus, pirms viņi izsmej tevi; izvairīties no jebkādas intīmas sarunas; neuzticēties nevienam sirsnīgam žestam vai pārtraukt attiecības, tiklīdz parādās grūtības. Dažreiz tā izpaužas arī kā vienaldzība, aizkaitināmība vai vajadzība kontrolēt katru detaļu.
Aiz šādas uzvedības bieži slēpjas bailes. Tu neesi slikts cilvēks tāpēc, ka tās jūti. Tu mēģini palikt drošībā, izmantojot tos resursus, kurus esi apguvis. Taču tagad tu vari attīstīt citus, veselīgākus resursus.
Pirms reaģē, uzdod sev trīs jautājumus:
- Vai es reaģēju uz to, kas notiek tagad, vai uz pagātnes brūci?
- Vai šis cilvēks patiešām ir pārkāpis robežu, vai arī es paredzu, ka viņš to darīs?
- Kāda atbilde mani pasargātu, nenododot manas vērtības?
Šie jautājumi sāpes uzreiz nenovērš, taču tie rada nelielu telpu starp to, ko jūti, un to, ko dari. Šajā telpā tu atgūsti spēju izvēlēties.
Rūgtums var slēpt emocionālu brūci
Nepatika, pastāvīga izsmiešana un vēsums ne vienmēr liecina par pārliecību. Bieži tie darbojas kā bruņas. Cilvēks, kurš baidās kļūt ievainojams, var uzbrukt pirmais, lai nejustos neaizsargāts.
Savu maigo emociju slēpšana var dot īslaicīgu kontroles sajūtu. Tomēr šādas nostājas uzturēšana patērē enerģiju un apgrūtina tuvību. Būt jūtīgam nenozīmē būt naivam. Jūtīgums kopā ar robežām var kļūt par vienu no tavām lielākajām stiprajām pusēm.
Saglabāt labestību nelabvēlīgā vidē prasa drosmi. Runa nav par smaidīšanu, kamēr tev dara pāri, vai kaitīgas rīcības attaisnošanu. Runa ir par to, lai neļautu citu cilvēku uzvedībai izlemt, kas būsi tu.
Mūžīga apstākļu vainošana var piesaistīt tevi upura lomai. Savukārt atzīt, ka esi bijis upuris kādā situācijā, var būt nepieciešami un pamatoti. Atšķirība ir tajā, ko dari pēc tam: tu vari pieņemt, ka neizvēlējies notikušo, un vienlaikus atgūt ietekmi pār saviem nākamajiem soļiem.
Augšana konfliktu, pamešanas vai mīlestības trūkuma vidē ietekmē tavu veidu, kā veidot attiecības, taču tā nenosaka visu tavu nākotni. Tu vari pārskatīt apgūto, lūgt atbalstu un veidot citādas saiknes. Lai šo procesu izprastu dziļāk, tev var palīdzēt arī šis ceļvedis par to, kā atklāt savu patieso “es” un dzīvot autentiski.
Kā dziedēt brūces, ko atstājis kāds cilvēks
Emocionālā dziedināšanās reti notiek taisnā līnijā. Vairākas dienas vari justies labi, bet kādā rītā pamosties ar skumjām vai dusmām. Šāda šķietama atkāpšanās nenozīmē, ka sāc visu no jauna. Dažkārt atmiņa atgriežas tādēļ, ka tagad tev ir vairāk resursu, lai to pārstrādātu.
Pirmais solis ir atzīt sāpes. Mēģinājums tās ignorēt var paildzināt to ietekmi. Ļauj sev atzīt, ka kaut kas tevi pievīla, pazemoja vai sagrāva kādu svarīgu cerību. Pieredzes nosaukšana vārdā mazina apjukumu.
Tu vari pierakstīt notikušo, parunāt ar uzticamu cilvēku vai skaļi izteikt to, ko nekad neizdevās pateikt. Tev nav jānosūta vēstule, lai tās rakstīšana sniegtu atvieglojumu. Mērķis nav no jauna atvērt konfliktu, bet gan sakārtot to, ko nes sevī.
Ir lietderīgi arī atšķirt faktus no interpretācijām. Piemēram, “šis cilvēks meloja” apraksta rīcību. “Neviens pret mani nebūs godīgs” ir vispārīgs secinājums, kas dzimis no sāpēm. Šo divu lietu nošķiršana neļauj vienai pieredzei noteikt visas tavas nākotnes attiecības.
Piedot nenozīmē aizmirst vai izlīgt
Piedošana bieži tiek pasniegta kā pienākums, taču to nevajadzētu uzspiest. Katram cilvēkam ir nepieciešams savs laiks. Turklāt piedot nenozīmē noliegt notikušā nopietnību, atcelt robežas vai ļaut cilvēkam, kurš tevi sāpināja, atgriezties tavā dzīvē.
Emocionālā nozīmē piedošana var nozīmēt pārstāt uzturēt iekšējo saikni ar aizvainojumu. Tā ir pakāpeniska atlaišana no gaidām, ka pagātne varētu būt citāda. Iespējams, tu nekad nesaņemsi atvainošanos, ko biji pelnījis. Tomēr tu vari izlemt, ka tava labklājība nebūs no tās atkarīga.
Ir svarīgi arī izturēties pret sevi ar līdzjūtību. Nesodi sevi par to, ka agrāk nepamanīji noteiktas pazīmes, ka uzticējies vai ka tev bija vajadzīgs laiks, lai aizietu. Tu pieņēmi lēmumus ar to informāciju un resursiem, kas tev tobrīd bija. Tagad tu zini vairāk.
Ja strādā ar šo aspektu, vari to padziļināt ar šīm pārdomām par piedošanu, neaizmirstot apgūto.
Kā pārvērst sāpes mācībā, tās neattaisnojot
Mācības atrašana nepadara pieņemamu to, ko tev nodarīja. Tā vienīgi neļauj sāpēm kļūt par vienīgo šīs pieredzes mantojumu.
Iespējams, tu iemācījies atpazīt manipulāciju, ieklausīties savās sajūtās vai nenoniecināt necieņu. Varbūt saprati, ka tev jāizsaka savas vajadzības, pirms sakrājas dusmas. Iespējams, atklāji arī to, kurš bija tev līdzās, kad tas visvairāk bija nepieciešams.
Pamēģini pabeigt šos teikumus:
- Tagad es zinu, ka vairs nevēlos pieņemt…
- Nākamreiz es pievērsīšu uzmanību…
- Robeža, kuru man nepieciešams iemācīties ievērot, ir…
- Attiecībām, kuras vēlos veidot, vajadzētu man likt justies…
Atbildes pārvērš neskaidru pieredzi noderīgā informācijā. Tās neizdzēš notikušo, taču piedāvā tev kompasu, lai dotos uz priekšu.
Uzticības atgūšana ar maziem ikdienas soļiem
Pēc dziļas brūces tev nav jāveic iespaidīgas pārmaiņas. Sāc ar nelielām darbībām. Izpildi vienkāršu solījumu, ko esi devis sev. Atpūties, kad tas nepieciešams. Atsaki uzaicinājumam, kuru nevēlies pieņemt. Skaidri palūdz to, kas tev vajadzīgs, neatvainojoties par savu eksistenci.
Tu vari arī veikt labestīgus darbus, neko negaidot pretī. Sirsnīga ziņa, konkrēta palīdzība vai uzmanīga uzklausīšana var atgādināt, ka tu joprojām spēj sniegt siltumu. Dari to, neaizmirstot par sevi: veselīga labestība neprasa upurēt savas vajadzības.
Palīdz arī atgriešanās pie nodarbēm, kas tevi saistīja ar sevi. Pastaigas, ēst gatavošana, lasīšana, dejošana vai laika pavadīšana dabā var atdot tev identitāti, kas nav veidota ap šo brūci.
Nosaki reālistiskus mērķus. Varbūt šodien tavs mērķis ir pārstāt pārbaudīt šī cilvēka sociālos tīklus. Vēlāk tas varētu būt iepazīties ar jauniem cilvēkiem vai atkal paust savas jūtas. Katrs solis ir nozīmīgs, pat ja no malas tas šķiet mazs.
Kad meklēt atbalstu, lai dziedētu
Tev nav jāiziet šis process vienatnē. Patiesa atbalsta sistēma var sniegt tev perspektīvu un drošības sajūtu. Tuvojies cilvēkiem, kuri prot uzklausīt, tevi nespiež, nevaino un nepieņem lēmumus tavā vietā.
Arī garīgās veselības speciālista atbalsts var būt vērtīgs, ja atmiņas traucē tavu ikdienu, jūti pastāvīgas bailes, tev ir grūti gulēt vai atkārto attiecības, kas tev kaitē. Palīdzības lūgšana neliecina par vājumu. Tas ir atbildīgs veids, kā parūpēties par sevi.
Dziedināšanās prasa pacietību un mīlestību pret sevi. Dažās dienās jutīsi atvieglojumu, citās tev atkal vajadzēs noteikt robežas vai atgādināt sev, kāpēc attālinājies. Ja piedzīvo īpaši sarežģītu posmu, šis stāsts, kas palīdz pārvarēt grūtas dienas un atgūt mieru var būt tev līdzās.
Tev nav jāuzvar cilvēks, kurš tevi sāpināja, vai jāpierāda viņam, cik ļoti esi mainījies. Tava brīvība sākas tad, kad pārstāj veidot savu dzīvi kā atbildi uz šo cilvēku. Izvēlies to, kas tev atgriež cieņu, mieru un saskaņu ar sevi. Lai saņemtais kaitējums izskaidro daļu tava stāsta, bet neuzraksta tā noslēgumu.
