Ir brīži, kad tu izvēlies pareizo ceļu, rīkojies godīgi un dari visu, kas ir tavos spēkos. Tomēr viss var noiet greizi vai arī kāds, kam uzticējies, galu galā tevi pieviļ.

Kad tas notiek, ir viegli pārskatīt katru detaļu un jautāt sev, ko esi izdarījis nepareizi. Tu meklē pazīmes, kuras, iespējams, nepamanīji. Atkārtoti pārcilā sarunas. Iztēlojies, kas būtu noticis, ja būtu rīkojies citādi.

Taču ne katrs sāpīgs iznākums pierāda, ka esi kļūdījies.

Neuzņemies vainu, kas tev nepieder.

Iespējams, nebija iespējams paredzēt, kas notiks.

Tu nevari kontrolēt citu cilvēku lēmumus.

Tu arī nevari atgriezties pagātnē, lai to mainītu.

Tas, kas ir tavās rokās, ir tas, kā tu reaģē uz notikušo, ko mācies no šīs pieredzes un kā nolem turpināt savu dzīvi.

Kā reaģēt, kad kāds tevi pieviļ



Pēc vilšanās tu vari just skumjas, dusmas, kaunu vai vēlmi norobežoties. Visas šīs reakcijas ir cilvēcīgas. Problēma rodas tad, kad sāpes sāk vadīt tavus lēmumus.

Godīgi pajautā sev: vai tu izgāz dusmas uz sevi? Vai atsakies no paradumiem, kas tev nāca par labu? Vai sodi sevi par to, ka uzticējies? Vai tomēr mēģini saprast notikušo, neļaujot tam noteikt visu tavu nākotni?

Tev nav jāizliekas, ka tas tev nerūp. Tev arī nav nekavējoties jāatrod “pozitīvā puse”. Vispirms ir jāatzīst ievainojums. Pēc tam varēsi izlemt, ko ar to darīt.

Patiesība ir tāda, ka, lai cik rūpīgi tu plānotu, analizētu vai censtos rīkoties pareizi, tu ne vienmēr saņemsi rezultātu, ko gaidīji. Ir faktori, kas ir ārpus tavas ietekmes: citu cilvēku nodomi, viņu bailes, pretrunas un negaidīti apstākļi.

Lai arī šī doma var šķist nepatīkama, tā var sniegt arī atvieglojumu. Tas nozīmē, ka tev nav sevi jāsoda ikreiz, kad kaut kas neizdodas.

Tu neesi neveiksminieks.

Uzticēšanās nepadara tevi naivu.

Tu nebiji pelnījis, ka tev nodara pāri.

Notikušais ir daļa no tava stāsta, taču tas nenosaka tavu vērtību.

Pārstāt vainot sevi par to, ko nevarēji kontrolēt



Pieņemt, ka dažas lietas var noiet greizi, nenozīmē dzīvot bailēs. Gluži pretēji — tas var palīdzēt tev riskēt apzinātāk.

Ja tu mēģinātu izvairīties no jebkādas vilšanās, tev būtu jāaizver visas durvis: neuzticēties, nemīlēt, neuzsākt projektus un nedzīt savus sapņus. Šādai šķietamai drošībai būtu pārāk augsta cena.

Dzīve reti kad precīzi ievēro mūsu plānus. Tāpēc tev jāattīsta emocionālā elastība. Būt elastīgam nenozīmē paciest visu vai samierināties ar sliktu izturēšanos. Tas nozīmē pielāgot virzienu, nezaudējot savu identitāti.

Tu vari iemācīties piecelties pēc zaudējuma, nodevības vai negaidītas neveiksmes. Iespējams, tu vairs nebūsi tieši tāds cilvēks kā iepriekš, taču tam nav jābūt negatīvi. Tu vari kļūt par cilvēku, kurš vairāk pamana pazīmes, skaidrāk nosprauž robežas un rūpīgāk izvēlas, kam uzticēties.

Pieņemt realitāti nenozīmē attaisnot cilvēku, kurš tevi sāpināja. Tu vari saprast, ka kāds rīkojās savu trūkumu dēļ, un vienlaikus izlemt, ka nevēlies šādu uzvedību sev līdzās.

Ja tev ir nepieciešams ieturēt distanci, tev var noderēt šis raksts par to, kā sešos soļos distancēties no toksiskiem cilvēkiem.

Kā pārvarēt vilšanos, nenoliedzot sāpes



Savā psiholoģes darbā esmu uzklausījusi daudzus stāstus par vilšanos un nodevību. Viens no tiem bija par Marinu — sievieti nedaudz pāri trīsdesmit, kura ieradās uz konsultāciju satriekta par to, ko bija izdarījusi viņas labākā draudzene.

Marina bija uzticējusi viņai ļoti personiskas lietas. Drīz pēc tam viņa atklāja, ka šie noslēpumi ir izstāstīti citiem cilvēkiem. Viņai sāpēja ne tikai atklātībā nonākušais. Viņa arī juta, ka ir zaudējusi vienu no nozīmīgākajām attiecībām savā dzīvē.

Sākumā viņa atkārtoja vienu jautājumu: “Kā es to nepamanīju?” Viņa vainoja sevi par uzticēšanos un juta kaunu par to, ka bija parādījusi savu ievainojamāko pusi.

Pirmais solis bija palīdzēt viņai atzīt, ka viņas sāpes bija pamatotas. Viņai nebija jāsamazina notikušā nozīme vai jāsteidzas piedot. Viņai bija tiesības justies ievainotai, dusmīgai un apjukušai.

Pēc tam mēs strādājām pie atbildības nošķiršanas. Marina varēja izvērtēt, vai nebija ignorējusi kādu pazīmi, taču lēmums atklāt viņas noslēpumus piederēja draudzenei. Šīs atšķirības izpratne ļāva viņai mācīties, neuzņemoties atbildību par otra cilvēka rīcību.

Mēs pievērsām uzmanību arī idealizācijai. Dažkārt mēs noteiktus cilvēkus nostādām tik svarīgā vietā, ka vairs neredzam viņu pretrunas. Atcerēšanās, ka mēs visi esam nepilnīgi, var palīdzēt paraudzīties uz situāciju reālistiskāk. Tomēr cilvēciska nepilnība neattaisno nežēlību, manipulāciju vai nodevību.

Piedot nenozīmē ļaut atkal tev nodarīt pāri



Ar laiku Marina sāka strādāt ar piedošanu. Viņa to nedarīja, lai atbrīvotu draudzeni no jebkādas atbildības, bet lai nepieļautu, ka aizvainojums turpina aizņemt viņas enerģiju.

Piedošana var būt personisks lēmums. Tā neprasa izlīgšanu. Tā arī neuzliek tev pienākumu atjaunot attiecības vai rīkoties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Dažkārt tu piedod un paliec līdzās šim cilvēkam pēc godīgas sarunas un konkrētām pārmaiņām. Citreiz tu piedod no attāluma.

Svarīgi ir tas, lai piedošana nekļūtu par attaisnojumu atkārtoti paciest vienu un to pašu kaitējumu. Ja kāds noliedz notikušo, izsmej tavas jūtas vai atkal pārkāpj tavas robežas, tev ir tiesības sevi pasargāt.

Lai dziļāk izprastu šo atšķirību, tev var palīdzēt arī izlasīt kāpēc piedot nenozīmē aizmirst gūto mācību.

Robežu noteikšana pēc nodevības



Marinai bija jāmācās no jauna atvērties, neatstājot savu labklājību bez aizsardzības. Sākumā viņa neuzticējās nevienam. Tas bija saprotami, taču pastāvīga modrība arī attālināja viņu no attiecībām, kas varēja būt veselīgas.

Mēs strādājām pie konkrētām robežām. Piemēram, pirms dalīties ar sensitīvākām lietām, vērot, vai cilvēks ievēro nelielus uzticētos noslēpumus. Viņa arī vingrinājās teikt vienkāršas frāzes, piemēram: “Tas, ko tev stāstu, ir privāti”, “Es nevēlos runāt par šo tēmu” vai “Man vajag laiku, pirms atkal atsākt kontaktu”.

Robežas nav sods. Tās ir veids, kā paziņot, kas tev nepieciešams, lai justos droši. Turklāt tās ļauj tev pārliecināties, kā reaģē otrs cilvēks. Cilvēks, kurš tevi novērtē, var justies neērti, taču centīsies tevi saprast. Tas, kurš cenšas tevi kontrolēt, visticamāk, izdarīs spiedienu, izsmies tavu vajadzību vai mēģinās likt tev justies vainīgam.

Ja vilšanās ir daļa no atkārtota modeļa, šis raksts par to, kā pārvarēt cilvēkus, kuri tevi sāpinājuši, nezaudējot savu būtību var piedāvāt citu skatījumu.

Praktiski soļi, lai atgūtu uzticēšanos



Tev nav viss jāatrisina vienā dienā. Tu vari sākt ar nelielām darbībām:

  • Nosauc notikušo: apraksti faktus, tos ne pārspīlējot, ne noniecinot.
  • Nosaki, ko jūti: iespējams, zem dusmām slēpjas skumjas vai aiz neuzticēšanās — bailes.
  • Nošķir vainu no atbildības: izvērtē, ko vari no tā mācīties, bet nepiesavinies citu lēmumus.
  • Izlem, kāda robeža tev nepieciešama: īslaicīga distance, saruna, mazākas tuvības attiecībās vai pilnīga attiecību pārtraukšana.
  • Meklē veselīgu izeju: raksti, radi, kusties, runā ar uzticamu cilvēku vai lūdz profesionālu atbalstu, ja sāpes tevi pārņem.


Marina atrada atvieglojumu, rakstot par savu pieredzi. Savu emociju ietērpšana vārdos palīdzēja viņai sakārtot pārdzīvoto. Citam cilvēkam var palīdzēt gleznošana, pastaiga, sports vai saruna ar kādu, kurš prot uzklausīt bez nosodījuma.

Pārveidot sāpes nenozīmē būt pateicīgam par to, ko tev nodarīja. Tas nozīmē neļaut šai pieredzei būt pēdējam vārdam.

Noturība nav vilšanās noliegšana, bet gan tās izdzīvošana, nepametot sevi. Tu vari apraudāt zaudējumu un vienlaikus veidot jaunu dzīvi. Tu vari atcerēties notikušo, nedzīvojot vakardienas gūstā.

Nenes mūžīgi līdzi to, ko nespēji novērst. Paturi sev gūto mācību, stiprini savas robežas un virzies uz priekšu savā tempā. Tā cilvēka rīcība, kurš tevi pievīla, runā par viņa lēmumiem. Veids, kā tu no šī brīža rūpējies par sevi, runā par mīlestību, ko mācies sev dāvāt.