Zīdaiņu krīze: Vai mēs dodamies uz pasauli bez bērniem?

Kas notika? Vai mēs esam noguruši no autiņiem vai vienkārši esam aizņemti, skatoties straumēšanas seriālus?

Patiesība ir tāda, ka šī pārmaiņa nav tikai statistiska ziņkārība; tā iezīmē visdziļākās demogrāfiskās izmaiņas 21. gadsimtā.

Kas notiek?

Vašingtonas Universitātes Veselības Metrikas un Novērtēšanas Institūts, savā pētījumā, kas publicēts žurnālā The Lancet, norāda, ka gandrīz visas valstis saskarsies ar iedzīvotāju skaita samazināšanos līdz gadsimta beigām.

Japāna, piemēram, varētu redzēt, ka tās iedzīvotāju skaits līdz 2100. gadam samazināsies uz pusi. Iedomājieties beisbola spēli Tokijā, kur ir vairāk robotu nekā cilvēku!

Novecošana: vai tā ir slazds vai priekšrocība?

Skaitlis ir skaidrs: mazāk dzimšanas un vairāk vectēvu un vecmāmiņu. Līdz gadsimta beigām gados vecāki par 80 gadiem varētu sasniegt dzimšanas skaitu. Vai mēs esam gatavi pasaulei ar mazāk bērnu? Atbilde nav tik vienkārša.

Kamēr daži redz tikai problēmas, citi, piemēram, Rafaels Rofmans no CIPPEC, uzskata, ka ir iespējas: ja investēsim izglītībā un prasmēs, mēs varētu kļūt par attīstītākām valstīm.

Bet, ja turpināsim tā, kā esam, mēs varētu beigt kā Titanic, bez glābšanas laivām.

Kāpēc ģimenes ir mazākas?

Mūsdienu sievietes izvēlas mācīties un strādāt pirms ģimenes veidošanas. Urbanizācija arī spēlē savu lomu: mazāk vietas, mazāk bērnu. Karen Guzzo no Ziemeļkarolīnas Universitātes min, ka globalizācija un darba tirgus izmaiņas ir mainījušas ceļu uz pieaugšanu, mudinot jauniešus pārcelties uz pilsētām, mācīties vairāk un, pa ceļam, atlikt tēva lomu.

Sarah Hayford no Ohaio štata universitātes atgādina, ka lielās dzimstības kritumi sākās ap 2008. gadu, pilnajā Lielajā recesijā. Izskatās, ka individuālās prioritātes nav tik ļoti mainījušās kā ekonomiskie apstākļi, kas tās ieskauj.

Kas vēlas bērnus, kad pat nevar atrast normālu kafejnīcu bez rindas?

Un ko tagad?

Dzimstības samazināšanās šķiet neatgriezeniska. Dzimstības veicināšanas politikas ir mēģinājušas mainīt šo tendenci, bet ar pieticīgiem rezultātiem. Tomēr ne viss ir zaudēts. Rofmans ierosina, ka, nevis mēģināt apgriezt neizbēgamo, mums jāpielāgojas šim jaunajam kontekstam un jākoncentrējas uz nākamo paaudžu dzīves kvalitātes uzlabošanu.

Tomēr ietekme būs jūtama: mazāk strādnieku, vairāk vecvecāku, kuriem nepieciešama aprūpe, un ekonomika, kas jāatjauno. Mākslīgais intelekts un automatizācija var atņemt darbus, bet tādi lauki kā vecāku aprūpe joprojām prasīs cilvēku rokas. Vai mēs esam gatavi pasaulei, kurā rūpēties par mūsu vecākiem ir svarīgāk nekā jebkad?

Atslēga ir inovācijā un solidaritātē. Mums jādomā par to, kā finansēt pensijas un veselības vajadzības pasaulē ar mazāk bērnu. Tas nav tikai skaitļu jautājums; tas ir nākotnes jautājums.

Vai mēs esam gatavi to saskarties? Vai arī turpināsim vērot, kā pasaule mainās no dīvāna? Tikai laiks rādīs.