Kā pieņemt sevi, ja jūties svešs

"Vēl nekad iepriekš, mūsu nesenā vēsturē, mēs neesam saskārušies ar tik lielu nenoteiktību, sniedzot ziņas. Trauksme, skumjas un neapmierinātība mūs pārņem, emociju vētrā bez iepriekšēja līdzīga gadījuma."...

Ir dabīgi just, ka pa šiem laikiem mēs peldam nezināmajās ūdeņos.

Pēkšņi ziņas katru rītu mums rāda nenoteiktu nākotni.

Mēs šobrīd piedzīvojam nesalīdzināmu nodaļu mūsu nesenajā vēsturē, kas piepildīta ar trauksmi, skumjām, neapmierinātību un dažādu emociju klāstu.

Mēs pielāgojamies "jaunajai normālai", kas tik tālu nav no tā.

Atšķirībā no tā, ko redzam sociālajos tīklos, ne visi spēj būt radoši un produktīvi ikdienā, turpinot virzīties uz priekšu pašreizējā situācijā.

Šis brīdis ir sarežģīts, un tev nevajadzētu sevi kritizēt par to, ka nedarīsi vairāk par to, ko jau dari.

Ir saprotams, ja jūties, ka šobrīd neesi pats pats; galu galā, patiesībā neviens nav pats pats.

Atšķirība starp mums, kas esam iestrādājušies mājās, un pasauli ārpus tās, ir milzīga.

Mēs sastopamies ar vieniem no visvairāk vientuļiem un stresainiem laikposmiem līdz šim; tāpēc ir loģiski redzēt daudzus, kas jūtas bez jebkādas motivācijas.

Varbūt tu nekad agrāk neesi piedzīvojis kaut ko līdzīgu.

Ja tu jūties izjūtams šajā karantīnā, es vēlos tev teikt, ka tu neesi viens.

Lūdzu, nepiespied sevi par to, kā tu risinā šo tik īpašo situāciju.

Nav svarīgi, vai tu izvēlies iemācīties kaut ko jaunu vai palikt gultā ar aizvērtām aizkaru visu dienu.

Veids, kā mēs izlemjam pavadīt savu laiku šobrīd, ir ļoti atšķirīgs; neviens nejūtas pilnībā pats pats.

Visi piedzīvojam trauksmi, skumjas, cerību un kairinājumu, sapņojot par brīvību atkal brīvi iziet ārā.

Mūsu emocijas ir izkaisītas, un tas ir pilnīgi normāli.

Atceries: neskatoties uz dažkārt pretēju iespaidu — mēs visi darijam visu iespējamo, lai pārvarētu šo laika posmu — pat ja šķiet grūti ticams.

Kaut arī izolācija var likt mums justies vientuļiem, vienmēr jāatceras: mēs neesam vieni.

Būt pacietīgiem ar sevi var būt pozitīvs revolucionārs akts.
Ja mēs jūtamies atvienoti no pārējās pasaules, tas ir labi.


Sapratīt mūsu zemās brīžus vai pagaidu grūtības pienācīgi mijiedarboties ar citiem stresa dēļ ir arī sastāvdaļa no procesa.

Justies melanholiskam vai uztraucam ir gaida zem šādiem unikāliem apstākļiem.

Nekasam steigties atgriezties uz to, kas bijām iepriekš; galu galā ir bijušas būtiskas izmaiņas gan ārēji, gan iekšēji.

Tagad vairāk nekā jebkad ir svarīgi parādīt papildus sapratni pret sevi un citiem.

Īslaicīgi aizmirstam par stingro ikdienas rutīnu, iekļaujot regulārus vingrinājumus vai pastāvīgu mājas kārtību.

Šim izaicinājumam sejoties saskaņojoties ar savām personīgajām vajadzībām, ir labākā stratēģija, līdz beidzot redzam skaidrību tuneļa otrā pusē.

Palieciet stipri, zinot dziļi iekšā: mēs to pārvarēsim, pat ja pagaidām šķiet nebeidzams.

Pieņemot savu īsto es

Manā karjerā kā psiholoģe man bija prieks būt lieciniecei par īpašām pārmaiņām. Stāsts, ko vēlos dalīties šodien, ir par pacientu, ko dēvēšu par Karlu, stāsts, kas dziļi ilustrē to, kā pieņemt sevi, kad nejūtamies paši.

Karls pirmo reizi ieradās pie manis ar izjūtām zaudētu un maldinātu skatienu. Viņš atradās dzīves punktā, kur neapmierinātība bija viņa pastāvīgā pavadone. "Nepazīstu sevi," viņš teica ar drebējošu balsi, "aizmirsu, kas es patiesībā esmu." Viņa stāsts nebija unikāls; daudzi no mums piedzīvo brīžus, kad jūtamies atvienoti no savas būtības.

Es ierosināju Karlam ceļu uz pašapziņu, balstoties ne tikai uz tradicionālo terapiju, bet arī uz ikdienas mazu darbību spēku. Es lūdzu viņu katru dienu ierakstīt trīs lietas: ko viņš jūt, ko vēlas just un mazu, bet nozīmīgu darbību, lai tuvinātos šai vēlamajai emocijai.

Sākumā Karls bija skeptisks. Kā vienkārša lieta varētu mainīt visu? Tomēr, kad nedēļas pārvēršās mēnešos, viņš sāka pamanīt pārmaiņas. Viņš sāka atpazīt savas dziļākās emocijas un saprast, ka sevi pieņemt nozīmē apskaut gan savas gaismas, gan ēnas.

Vienā pēcpusdienā Karls ienāca manā birojā ar citādu smaidu. Šoreiz viņa acīs bija īpašs spīdums. "Es sāku atkal justies pats," viņš dalījās ar entuziasmu. Bet vēl svarīgāk bija viņa nākamais atklājums: "Es esmu mācījies būt laipns pret sevi."

Šī pārmaiņa nebija maģiska vai nekavēja. Tā bija rezultāts no Karla pastāvīgās saistības ar savu personīgo procesu un viņa drosmes sevi aplūkot.

Šīs pieredzes vērtīgākā mācība ir universāla: sevi pieņemt, kad nejūtamies paši, ir ceļojums uz savu iekšieni, kas prasa pacietību, līdzjūtību un apzinātu rīcību. Tas nav viegli, bet es varu jums apgalvot, balstoties uz gadiem ilgušu terapeitisku pavadīšanu, ka tas ir iespējams un dziļi pārveidojošs.

Tāpat kā Karls atrada ceļu atpakaļ pie sevis, arī tu to vari izdarīt. Atceries: atslēga ir ikdienas mazās darbībās, kas ir pilnas ar nodomu un pašmīlestību. Sevi pieņemt ietver visas tavas versijas: gan viegli mīlējamās, gan grūti saprotamās.

Katram ir savs ceļš uz pašpieņemšanu; svarīgākais ir veikt pirmais solis... un turpināt iet.

Abonējiet bezmaksas iknedēļas horoskopu

Auns Dvīņi Jaunava Lauva Mežāzis Skorpions Strēlnieks Svari Ūdensvīrs Vērsis Vēzis Zivis