Vai tu kādreiz esi nonācis dīvainā situācijā, kurā iekšēja balss skaļi kliedz: «Es to nevaru izdarīt», lai gan cita tava daļa saka: «Jā, es to gribu, jā, es varu, jā, es vēlos virzīties uz priekšu»?

Varbūt tu sev izvirzīji svarīgu mērķi. Kaut ko, kas tevi patiešām iedvesmo. Tu sāki ar entuziasmu, veidoji sarakstus, meklēji informāciju, iztēlojies, kā būtu to sasniegt, un sajuti to vērtīgo motivācijas dzirksti.

Bet pēkšņi parādījās kaut kas, kas nospieda bremzes.

Šaubas. Vilcināšanās. Paškritika. Perfekcionisms. Pēkšņs nogurums. Salīdzināšana ar citiem cilvēkiem. Vai arī tā nepatīkamā frāze, kas parādās tieši tad, kad esi gatavs spert lielu soli: «Bet ja nu es to nespēju?»

Tieši tur bieži uz skatuves iznāk pašsabotāža. Un tā ne vienmēr izskatās kā liela krīze. Dažkārt tā maskējas kā piesardzība, saprātīgi attaisnojumi, vajadzība visu turēt pilnīgā kontrolē vai gaidīšana uz «perfekto brīdi».

Vai tev lemts izgāzties? Vai tu ej nepareizo ceļu? Vai tev vajadzētu padoties un sākt no nulles ar kaut ko pilnīgi citu?

Ne vienmēr.

Iespējams, tev vienkārši vajag labāk iepazīt savu iekšējo sabotieri. To tavu daļu, kas cenšas tevi pasargāt, lai gan dara to neveiklā, ierobežojošā un sāpīgā veidā. Tā nav tava absolūtā ienaidniece. Bieži vien tā ir radusies pagātnes pieredzē, iemācītās bailēs vai pārliecībās, kuras tu gadiem ilgi atkārtoji, tās neapšaubot.

Ir daudz iemeslu, kāpēc mēs, pat to neapzinoties, boikotējam paši sevi tajās lietās, kas mums ir visnozīmīgākās. Kādā pašizziņas ceļa brīdī mums ir jāspēj godīgi paskatīties uz to, ko agrāk neredzējām.

Jo tu nevari pārvarēt šķērsli, ja pat nezini, kur tas atrodas. 🌙

Šeit es dalos ar dažām biežākajām pašsabotāžas formām un to, kā tu vari sākt atgūt uzticēšanos sev.

Kas ir pašsabotāža un kā tā izpaužas tavā dzīvē



Pašsabotāža notiek tad, kad viena tava daļa vēlas virzīties uz priekšu, bet cita daļa rīkojas pret šo vēlmi. Tas var notikt darbā, mīlestībā, mācībās, tavos paradumos, emocionālajā veselībā vai jebkurā personīgā projektā.

Piemēram, tu vēlies uzsākt savu uzņēmējdarbību, bet nekad līdz galam nepalaid savu ideju. Tu vēlies veselīgas attiecības, bet izvēlies emocionāli nepieejamus cilvēkus. Tu vēlies rūpēties par savu ķermeni, bet pamet katru rutīnu tieši tad, kad sāksi pamanīt izmaiņas. Tu vēlies apgūt kaut ko jaunu, bet pārliecini sevi, ka jau ir par vēlu.

Pašsabotāža ne vienmēr saka: «Es visu sabojāšu». Bieži tā saka daudz smalkāk:

  • «Labāk izdarīšu to rīt».
  • «Es vēl neesmu gatavs».
  • «Droši vien ir kāds labāks par mani».
  • «Ja nevaru izdarīt perfekti, tad labāk nedaru nemaz».
  • «Es negribu sevī uzjundīt cerības, lai pēc tam nebūtu vīlies».


Šīs frāzes var šķist nekaitīgas, taču, ja tās atkārto pārāk ilgi, tās beigu beigās izveido būri.

Pirmais solis, lai izkļūtu no pašsabotāžas, nav sevi prasīt vēl vairāk, bet gan vērot sevi uzmanīgāk. Ar mazāk nosodījuma un vairāk godīguma.

Bailes no neveiksmes: kad tava prāta gaida pašu sliktāko



Jau bērnībā mēs uzņemam sevī daudz ideju par panākumiem, kļūdām un neveiksmi. Dažas nāk no ģimenes. Citas no skolas. Vēl citas no pieredzēm, kurās jutāmies tiesāti, pazemoti vai nepietiekami atbalstīti.

Varbūt kāds tev pateica, ka tu neesi pietiekami labs. Vai ka neesi gudrs. Vai ka tev kaut kas nepadodas. Varbūt tas netika pateikts tieši, bet tu to sajuti caur salīdzināšanu, klusumu, kritiku vai neiespējamām prasībām.

Ar laiku šīs frāzes var iemājo tavā iekšējā pasaulē un pārvērsties pārliecībās, piemēram:

  • «Es neesmu pietiekami labs».
  • «Es neesmu tik vērtīgs kā citi».
  • «Es neesmu pietiekami gudrs».
  • «Es neesmu pelnījis panākumus».
  • «Es vienmēr ciešu neveiksmi, tāpēc tas atkārtosies».


Sarežģītākais ir tas, ka šīs pārliecības parasti netiek izjustas kā iemācītas domas. Tās tiek izjustas kā patiesība. Un, kad kāda pārliecība tavai apziņai kļūst par «patiesību», tu sāc rīkoties saskaņā ar to.

Tāpēc cilvēks var ļoti dziļi vēlēties virzīties uz priekšu, bet tajā pašā laikā izvairīties no iespējām, pamest projektus vai pilnībā neatklāt sevi. Ne jau tāpēc, ka viņam trūktu spēju, bet tāpēc, ka viņa emocionālā sistēma mēģinājumu saista ar sāpēm no neveiksmes.

Bailes no neveiksmes liek tev ticēt, ka necenties ir mazāk sāpīgi nekā mēģināt un izgāzties. Taču nemēģināt arī sāp. Tikai lēnāk.

Praktisks veids, kā sākt to mainīt, ir uzdot sev jautājumu: «Kam es ticu kā par pašsaprotamu, to pat nepārbaudot?»

Iespējams, tu neesi nespējīgs. Iespējams, tu vienkārši baidies. Iespējams, tev nav jāpamet viss, bet gan jāiemācās virzīties uz priekšu ar bailēm, pakāpeniski, neprasot sev perfektus rezultātus jau pirmajā mēģinājumā.

Bailes no panākumiem: kāpēc tu vari baidīties sasniegt to, ko vēlies



Bailes no panākumiem var šķist dīvainas. Pat muļķīgas. Galu galā, ja tu kaut ko vēlies, kāpēc lai tu baidītos to iegūt?

Bet tas notiek biežāk, nekā tu iedomājies.

Dažkārt panākumi nozīmē pārmaiņas. Un ne visas pārmaiņas tavai apziņai šķiet drošas, pat ja tās ir pozitīvas. Kaut kā sasniegšana var nest vairāk redzamības, lielāku atbildību, jaunas gaidas, grūtus lēmumus vai pat citu cilvēku kritiku.

Piemēram, radošs cilvēks var būt ar skaistām idejām, bet nekad tās nerāda. Ne tāpēc, ka viņam trūktu talanta, bet tāpēc, ka kāda viņa daļa baidās no tā, kas notiks, ja tas tiešām darbosies.

Bet ja nu mani ieraudzīs?

Bet ja nu no manis sagaidīs vēl vairāk?

Bet ja nu es mainīšos un cilvēki, ko mīlu, to nesapratīs?

Bet ja nu es nopelnīšu vairāk naudas un tas mainīs manas attiecības?

Kaut kas līdzīgs notiek ar dažiem cilvēkiem, kas vinnē loterijā un pēc kāda laika atkal nonāk tajā pašā sākumpunktā. Panākumi bija tik pēkšņi, tik haotiski un tik grūti emocionāli integrējami, ka viņi nespēja tos noturēt.

Tas nenozīmē, ka panākumi ir bīstami. Tas nozīmē, ka tev iekšēji jāsagatavojas, lai dzīvotu plašāku savas dzīves versiju.

Ja pamani, ka sevi bremzē tieši tad, kad kaut kas sāk iet labi, godīgi pajautā sev: «Ko es baidos zaudēt, ja tas izdosies?»

Iespējams, tu baidies zaudēt piederību, mieru, identitāti, piekrišanu vai kontroli. To nosaucot vārdā, tu atgūsti spēku. Tas, kas netiek nosaukts, bieži vien tevi vada no ēnas.

Atvienošanās no sava autentiskā es: kad tu dzenies pēc mērķiem, kas nav tavi



Vēl viena ļoti dziļa pašsabotāžas forma parādās tad, kad tu nedzīvo saskaņā ar savām patiesajām vērtībām.

Dažkārt mēs domājam, ka vēlamies kaut ko, bet patiesībā mēģinām izpildīt citu cilvēku gaidas. Mēs izvēlamies karjeru, lai patiktu. Mēs uzturam attiecības, lai nepieviltu. Mēs cenšamies pēc noteikta dzīvesveida, jo mums it kā to vajadzētu vēlēties. Mēs pūlamies sasniegt mērķus, kas no malas izskatās labi, bet iekšēji šķiet tukši.

Kad tu pārāk attālinies no sava autentiskā es, ķermenis un emocijas parasti sāk runāt. Var parādīties nogurums, aizkaitinājums, trauksme, apātija, sajūta, ka esi apmaldījies, vai skumjas, kuras ir grūti izskaidrot.

Dzīvošana atrauti no tā, kas tu patiesībā esi, var radīt būtiskas fiziskas, mentālas un emocionālas sekas.

Ne jau tāpēc, ka tu visu dari nepareizi, bet tāpēc, ka ej virzienā, kas nesaskan ar tavu iekšējo patiesību.

Sava autentiskā es atrašana var šķist kā milzīgs meklējums, gandrīz kā vajāt mītisku un neiespējamu vietu. Taču tam nav jābūt tik sarežģītam. Tu vari sākt ar vienkāršiem jautājumiem:

  • Kādas lietas man dod enerģiju un kuras to man atņem?
  • Kādus lēmumus es pieņemu vēlmes dēļ un kurus baiļu dēļ?
  • Kuru sevis daļu es slēpju, lai mani pieņemtu?
  • Ko es darītu citādi, ja man nevajadzētu neko pierādīt?
  • Kāda dzīve man šķiet godīga pret mani pašu?


Tev nav jāatbild uz visu vienas dienas laikā. Pašizziņa nav sacensība. Tā ir nepārtraukta saruna ar sevi.

Trūkst skaidrības par tavām personīgajām vērtībām



Tavas vērtības ir kā kompass. Tās palīdz saprast, kas tu esi, ko izvēlies, par ko nepiekāpies un uz kuru pusi vēlies virzīt savu enerģiju.

Ja tev nav skaidrības par savām vērtībām, ir viegli, ka ārējais troksnis pārņem vadību. Tava ģimene, sabiedrības gaidas, salīdzināšana sociālajos tīklos, ekonomiskais spiediens vai bailes pievilt var izlemt tavā vietā.

Savukārt, kad tu zini, kas tev ir svarīgi, tu vari mierīgāk noteikt robežas. Tu vari arī labāk atšķirt sava iekšējā tiesneša balsi no sava iekšējā gudruma balss.

Ārējie vērtējumi zaudē spēku, kad tev ir skaidrs, kam tu tici un ko vēlies veidot.

Tavas vērtības palīdz arī pieņemt lēmumus. Ja tev brīvība ir centrāla vērtība, iespējams, tu ilgstoši nespēsi noturēt pārāk stingru dzīvi. Ja tu augstu vērtē stabilitāti, iespējams, tev vajadzēs virzīties uz priekšu ar pakāpeniskiem plāniem, nevis impulsīviem lēcieniem. Ja tev svarīga ir radošums, droši vien tev vajadzēs telpu, kur vari izpausties, nevis tikai izpildīt uzdevumus.

Nav «labāku» vai «sliktāku» vērtību. Svarīgi ir tas, lai tās būtu tavas.

Noderīgs vingrinājums ir izvēlēties piecus vārdus, kas pārstāv to, ko tu vēlies sargāt šajā savas dzīves posmā. Piemēram: miers, izaugsme, mīlestība, veselība, brīvība, godīgums, drošība, radošums, ģimene, neatkarība, mācīšanās.

Tad pajautā sev: «Vai mani pašreizējie lēmumi respektē šīs vērtības, vai arī es tās nododu, lai izpatiktu, izvairītos vai iederētos?»

Šis jautājums var būt neērts, bet tas var arī atdot tev virzienu.

Kā pārtraukt pašsabotēt sevi un atgūt uzticēšanos sev



Runa nav par to, lai ar varu apklusinātu sevi vai dzīvotu, atkārtojot pozitīvas frāzes, kuras tu patiesībā nejūti. Runa ir par to, lai iemācītos sevi uzklausīt dziļāk.

Tavs iekšējais sabotieris parasti parādās, lai pasargātu tevi no sāpēm, noraidījuma, neveiksmes vai neziņas. Problēma ir tāda, ka, cenšoties tevi pasargāt, tas var arī attālināt tevi no izaugsmes.

Risinājums nav cīnīties ar sevi. Tas ir sākt atpazīt šo modeli.

Tu vari to praktizēt šādi:

  • Vēro, kad parādās bremzes. Vai tieši pirms tu nosūti priekšlikumu? Kad kāds emocionāli tuvojas? Kad tu sāc izcelties?
  • Identificē iekšējo frāzi. Ko tu sev pasaki tajā brīdī? Pieraksti to bez cenzūras.
  • Meklē bailes, kas slēpjas apakšā. Varbūt tā nav slinkums. Varbūt tās ir bailes neatbilst gaidām.
  • Sper mazu soli. Tev šodien nav jāatrisina visa dzīve. Pietiek ar vienu konkrētu darbību, kas pārtrauc ciklu.
  • Runā ar sevi tā, kā tu runātu ar cilvēku, kuru mīli. Stingrība ne vienmēr tevi virza uz priekšu. Dažkārt tā tevi vienkārši vēl vairāk paralizē.


Palīdz arī pārskatīt savas domas un iestrēgušās emocijas. Dažkārt mēs turpinām rīkoties no vecām traumām, pat ja mūsu pašreizējā dzīve jau ir citāda.

Risinājums? Iepazīt sevi dziļāk.

Sameklē savus sabotierus. Nosauc tos. Vēro tos. Pajautā tiem, ko tie cenšas pasargāt. Un tad atceries, ka tu vari izvēlēties citu veidu, kā par sevi rūpēties.

Kad tev ir skaidrākas tavas patiesības, tavi ideāli sāk skanēt spēcīgāk. Tev vairs nav jāmēģina dzīvot, reaģējot uz bailēm. Tu vari sākt būvēt no uzticēšanās, godīguma un no tās savas versijas, kas nepamet tevi tieši tad, kad esi gatavs augt. ✨