Pasaulē, kur troksnis, pienākumi un gaidas šķietami vada mūsu soļus, dzīvot patiesā brīvībā var likties kā nebeidzami meklējumi.



Tomēr šī brīvība ne vienmēr prasa visu pamest vai vienas dienas laikā pilnībā pārveidot savu dzīvi. Bieži tā sākas ar ko vienkāršāku: mainīt veidu, kā tu raugies uz to, kas ar tevi notiek.



Runa ir par mācīšanos pieņemt katru mirkli ar vieglāku skatījumu. Nevis lai noliegtu problēmas, bet lai nepieļautu, ka katra grūtība kļūst par spriedumu par tavu vērtību vai nākotni.



Dzīvot brīvi ir aicinājums no jauna atklāt ikdienas maģiju un atpazīt, kādas emocionālās nastas tev vairs nav jāturpina nest.



Kā psiholoģei man ir bijusi privilēģija pavadīt daudzus cilvēkus viņu sevis izzināšanas un personīgās izaugsmes procesā. Viena atziņa atkārtojas bieži: kad mēs atlaižam daļu iekšējā spiediena, rodas jauna telpa baudīt, izvēlēties un elpot.



Kā vairāk baudīt ikdienas dzīvi



Ir kāds populārs teiciens, ko bieži piedēvē Albēram Kamī un kurš ironiski jautā: “Vai man mesties bezdibenī vai baudīt kafiju?”. Tā pārspīlējums var likt mums pasmaidīt, dzerot pirmo rīta kafijas tasi.



Tas arī atgādina ko svarīgu: pat lielo eksistences jautājumu vidū mums priekšā joprojām ir mazi prieki, kas spēj atgriezt mūs tagadnē.



Iesprostoti ikdienas rūpēs, mēs reizēm aizmirstam, ka ne viss jāuztver tik personiski un nopietni. Mēs apmaldāmies sīkumos, iztēlojamies negatīvu nākotni un sapņojam sasniegt pilnību, kas tā arī nekad neatnāk.



Mēs vēlamies atzinību, drošību, panākumus un skaidras atbildes. Nekas no tā nav slikts. Problēma rodas tad, kad katru mērķi pārvēršam par nosacījumu, lai atļautu sev justies labi.



Tad mēs domājam: “Es būšu laimīgs, kad dabūšu šo darbu”, “Es atpūtīšos, kad viss būs pabeigts” vai “Es jutīšos pietiekams, kad citi mani atzīs”. Taču vienmēr parādās kāda jauna prasība.



Pārāk personiska un nopietna attieksme pret visu var barot spriedzes, vainas un nomāktības spirāli. Ja jūti, ka vēl neesi sasniedzis savus dzīves mērķus, jebkura kļūda šķiet apstiprinām, ka atpaliec vai esi cietis neveiksmi.



Prāts mēdz virzīt uzmanību uz to, ko uzskata par svarīgu vai apdraudošu. Tāpēc, kad esi iestrēdzis pārmērīgā prasīgumā pret sevi, tu vari ar milzīgu vieglumu pamanīt savus trūkumus un nepievērst uzmanību saviem sasniegumiem. Tas nenozīmē, ka tev nav labu īpašību. Tas nozīmē, ka tajā brīdī tava uzmanība ir vērsta uz to, kā pietrūkst.



Ja šobrīd piedzīvo šādu posmu, tev var palīdzēt arī lasījums par to, kā soli pa solim pārvarēt nomāktību un atgūt emocionālo spēku.



Perfekcionisms un pārmērīgas prasības pret sevi: slazds, kurā nekad nejūties pietiekams



Kad apsēstība visu paveikt perfekti kļūst pārāk liela, pat mierīgas dienas var izrādīties nogurdinošas. Tā vietā, lai baudītu to, kas darbojas, tu meklē nākamo detaļu, kas jāizlabo.



Tādējādi tu kļūsti par savu prasību gūstekni. Tev pastāvīgi jāpierāda, ka esi kompetents, stiprs, produktīvs vai apbrīnojams. Jebkura kritika šķiet kā drauds, bet jebkura pauze — kā laika izšķiešana.



Tas ir slazds, kuru grūti atpazīt, jo tas bieži maskējas kā atbildīgums. Taču būt atbildīgam nenozīmē slikti izturēties pret sevi, nepārtraukti sevi dzīt uz priekšu vai mērīt savu vērtību pēc produktivitātes.



Kas notiktu, ja uz brīdi atlaistu vajadzību kaut ko pierādīt? Un ja tu pieņemtu, ka arī šis mirklis ir daļa no tavas dzīves, pat ja tas nav perfekts, neparasts vai produktīvs?



Veicot šo mazo pārmaiņu, tu atgūsti humora izjūtu. Negaidīta saruna, kafijas aromāts, dziesma vai gaisma, kas ieplūst pa logu, atkal kļūst nozīmīgi. Dzīvības pieredze var modināt apbrīnu, pat ja tai nav jāpārvēršas varoņdarbā.



Vieglāks skatījums sniedz tev brīvību atklāt, ko tu patiesi vēlies. Tu vairs neizvēlies tikai tādēļ, lai izpatiktu, atstātu iespaidu vai izvairītos no kritikas. Tu sāc sev jautāt, kas tev nāk par labu un kam tev patiesi ir jēga.



Tas nenozīmē uz visiem laikiem apklusināt savu ego vai dzīvot bez mērķiem. Tas nozīmē pārstāt automātiski paklausīt katrām bailēm, salīdzināšanai vai tukšai ambīcijai, kas parādās tavā prātā.



Kā līdzsvarot nākotni ar tagadnes baudīšanu



Mūsu dzīve ir ierobežota. Atcerēties to nav obligāti skumji. Tas var palīdzēt mums atšķirt steidzamo no svarīgā.



Kāda jēga dzīvot tā, it kā tu jau nebūtu klātesošs savā dzīvē? Kāpēc samierināties ar citu gaidu piepildīšanu, ja vari veidot dzīvi, kas ir saskaņotāka ar tevi pašu?



Galvenais nav ignorēt nākotni. Tev ir jāplāno, jārūpējas par saviem resursiem un jāpieņem lēmumi. Taču tev ir arī jānovērš, lai rītdiena pilnībā neapēstu šodienu.



Veselīgs līdzsvars nozīmē domāt par to, ko vēlies veidot, vienlaikus turpinot būt klātesošam savā tagadnē. Tu vari krāt kādam projektam un vienlaikus atļaut sev mierīgu pēcpusdienu. Tu vari ieguldīt pūles darbā, nepārvēršot katru rezultātu par sava personiskās vērtības novērtējumu.



Dzīve nenotiek tikai tad, kad sasniedz mērķi. Tā notiek arī tad, kad mācies, šaubies, koriģē virzienu un atpūties. Lai virzītos uz priekšu, nesodot sevi, šis raksts par to, kā pilnveidoties ar maziem soļiem var piedāvāt noderīgu skatījumu.



Patiess stāsts par mācīšanos dzīvot ar mazāku spiedienu



Savā psiholoģes karjerā esmu sastapusi cilvēkus, kuri man iemācījuši tikpat daudz, cik, cerams, esmu iemācījusi viņiem. Viens stāsts, ko glabāju ar īpašu siltumu, ir par Martu — tas ir izdomāts vārds, ko izmantoju, lai saglabātu viņas privātumu.



Marta ieradās uz konsultāciju, jūtoties nospiesta savu pienākumu smaguma dēļ. Viņas dzīve bija pilna ar “vajadzētu”: vajadzētu strādāt vairāk stundu, vajadzētu būt labākai mātei, vajadzētu vairāk vingrot, vajadzētu uzturēt māju nevainojamā kārtībā un vienmēr būt labā noskaņojumā.



Saraksts šķita bezgalīgs. Ikreiz, kad viņa izpildīja vienu pienākumu, parādījās vēl divi. Lai arī viņa darīja ļoti daudz, vakarā devās gulēt, domājot par visu, kas palicis nepaveikts.



Mūsu sesiju laikā Marta sāka apšaubīt šos iekšējos priekšrakstus. Viņa iemācījās atšķirt reālu atbildību no gaidām, kuras bija pieņēmusi, baidoties pievilt citus.



Viņa arī sāka no jauna noteikt savas prioritātes atbilstoši tam, kas viņai patiesi bija vajadzīgs un vērtīgs. Tā nebija tūlītēja pārmaiņa. Sākumā atpūta viņai radīja vainas sajūtu. Pateikt “nē” lika justies egoistiskai. Taču pamazām viņa saprata, ka rūpes par sevi nepārvērš viņu par sliktu cilvēku.



Kādu dienu viņa dalījās ar mani mirklī, kas mainīja viņas skatījumu. Skrienot parkā, lai izpildītu savu ikdienas vingrošanas normu — vēl vienu no saviem “vajadzētu” —, viņa apstājās, vērojot, kā saules stari laužas cauri koku lapām.



Tajā brīdī viņa nolēma apsēsties zālē un baudīt šo skatu. Viņa atzinās, ka neatceras, kad pēdējo reizi bija atļāvusies ko tādu, nejūtoties vainīga par “laika tērēšanu”.



Šis vienkāršais brīdis kļuva par pagrieziena punktu. Marta sāka ieviest nelielas pārmaiņas: katru dienu viņa atvēlēja dažas minūtes tam, kas viņai patiešām patika, pārstāja attaisnot katru savu robežu un radīja vietu spontāniem skaistuma un prieka piedzīvojumiem.



Mācīšanās pateikt “nē” bija svarīga viņas procesa daļa. Ja arī tev tas sagādā grūtības, var noderēt šīs pārdomas par to, kā noteikt robežas, nejūtot vainas sajūtu.



Ko nozīmē dzīvot vieglāk, neatsakoties no saviem pienākumiem



Dzīvot vieglāk nenozīmē būt bezatbildīgam, noliegt problēmas vai pamest tos, kuri uz tevi paļaujas. Tas arī nenozīmē par katru cenu saglabāt pozitīvu attieksmi.



Tas nozīmē izvēlēties, ko tu nēsā savā emocionālajā mugursomā un ko vari atstāt aiz sevis. Iespējams, tev jāsaglabā apņemšanās, disciplīna un rūpes. Taču tu vari atlaist pastāvīgu salīdzināšanos, vajadzību izpatikt visiem un domu, ka atpūta ir jānopelna.



Martas pārmaiņas parāda, kādu ietekmi var radīt emocionālās dzīves vienkāršošana. Viņa neatrisināja visas savas problēmas ar vienu pēcpusdienu parkā. Mainījās viņas veids, kā veidot attiecības ar sevi.



Viņa sāka ieklausīties savā nogurumā, pirms sasniedza robežu. Viņa atļāvās baudīt, nepārvēršot katru darbību par mērķi. Un viņa pieņēma, ka dažas dienas nebūs produktīvas, priecīgas vai sakārtotas.



Dzīvot ar lielāku brīvību ir māksla, ko var praktizēt. Tu vari sākt ar pavisam mazām darbībām:




  • Pajautā sev, vai tas, kas tev “vajadzētu” darīt, atbilst reālai vajadzībai vai bailēm pievilt citus.

  • Katru dienu atvēli dažas minūtes sev, nepārvēršot tās par uzdevumu, kurā jāsasniedz rezultāts.

  • Pirms paskaties telefonā, ievēro kaut ko patīkamu sev apkārt.

  • Atzīsti kādu savu panākumu, pat ja vēl ejams tāls ceļš.

  • Atļauj sev mainīt domas, ja kāds mērķis tev vairs nav jēgpilns.



Tev nav viss jāīsteno vienlaikus. Izvēlies vienu vienīgu praksi un pavēro, kā jūties. Emocionālā brīvība parasti tiek veidota ar maziem, atkārtotiem lēmumiem.



Jautājumi, lai atlaistu “vajadzētu” un dzīvotu brīvāk



Uz brīdi padomā: kādi “vajadzētu” šodien tevi nospiež? Kuri no tiem izriet no tavām vērtībām, un kuri nāk no citu gaidām? Kādu vienkāršu prieku tu esi atlicis, jo jūties, ka tev nav laika vai ka vēl neesi to pelnījis?



Tev nav jāatbild uz visu tagad. Pietiek paraudzīties uz savu ikdienu ar mazliet lielāku godīgumu un maigumu.



Ja atklāj, ka pret sevi esi izturējies pārāk skarbi, nepārvērt šo atklājumu par vēl vienu iemeslu sevi nosodīt. Tu vari iemācīties veidot citādas attiecības ar sevi. Lai iedziļinātos, tev var palīdzēt arī lasījums par to, kā veidot pašmīlestību bez vainas un kauna.



Meklē šos vienkāršos mirkļus, kas tavai dzīvei atgriež krāsu un garšu. Kafijas tase, pauze zem koka, patiesa saruna vai atvieglojums, sakot “šodien es nevaru”, var šķist pavisam niecīgi žesti. Reizēm tieši tur sākas brīvāka dzīve.