Satura rādītājs
- Kā veidot veselīgus ieradumus, neprasot no sevis ideālu rutīnu
- Kāpēc joga dažiem cilvēkiem der, bet ne visiem
- Emocionālā labsajūta ir vairāk nekā stresa mazināšana
- Autentiskums kā atslēga, lai justos laimīgāk
- Kā ieklausīties savās vajadzībās un atklāt, kas tev nāk par labu
- Labsajūtas rutīna, kas patiesi līdzinās tev
Manā psiholoģes darbā esmu pavadījusi daudzus cilvēkus viņu laimes meklējumos. Tas ir stāvoklis, pēc kura mēs visi ilgojamies, taču reizēm šķiet, ka tas attālinās jo vairāk cenšamies to sasniegt.
Sesijās, sarunās un pārdomu telpās esmu dalījusies ar rīkiem, kas var izgaismot ceļu uz pilnvērtīgāku dzīvi.
Tomēr mans skatījums neaprobežojas ar tradicionālām labsajūtas praksēm. Mani interesē arī pētīt, kā personība, emocijas, pieredze un pat astroloģija var palīdzēt mums izprast savus lēmumus.
Sevis izzināšana ļauj mums atpazīt, kas mums patiesi ir vajadzīgs. Tā arī palīdz atšķirt mūsu pašu vēlmi no gaidām, kuras esam pieņēmuši, jo tās šķita pareizas.
Tādas prakses kā joga daudziem cilvēkiem sniedz vērtīgus ieguvumus. Tās var veicināt ķermeņa kustību, apzinātu elpošanu un saikni ar tagadnes mirkli. Taču mana pieredze man iemācīja, ka ir kaut kas vēl dziļāks: laime nav formulas kopēšana, bet gan atklāšana, kas tev ļauj justies patiesi pašam sev.
Laime arī nav nemainīgs galamērķis. Tā ir sevis atklāšanas, pieņemšanas un mīlestības pret sevi process. Tai ir gaišas dienas un citas, mulsinošākas. Runa nav par to, lai visu laiku justos labi, bet gan par to, lai iemācītos ieklausīties sevī arī tad, kad tev nav visu atbilžu.
Šajā rakstā vēlos dalīties ar savu pieredzi un dažām praktiskām idejām, ko esmu apkopojusi gadu gaitā. Tu vari tās izmantot savā ikdienā neatkarīgi no sava zodiaka zīmes vai garīgajiem uzskatiem.
Aicinu tevi lasīt ar atvērtu prātu. Nevis lai atkārtotu katru soli, bet lai atklātu, kuras no šīm pārdomām atsaucas tevī.
Tava pārmaiņa nesākas tad, kad tev izdodas izveidot ideālu rutīnu. Tā sākas tad, kad pievērs uzmanību tam, ko tava iekšējā pasaule jau sen cenšas tev pateikt.
Pirms kāda laika sajutu vajadzību ieviest veselīgus ieradumus, lai stiprinātu savu emocionālo labsajūtu. Vēlējos vairot pateicību par labo savā dzīvē un iemācīties labāk tikt galā ar trauksmi negaidītu notikumu priekšā.
Nolēmu sākt ar jogu. No malas tā šķita pieejama, mierīga un vienkārša prakse. Iztēlojos, ka katru nodarbību pabeigšu ar klusu prātu un tūlītēju līdzsvara sajūtu.
Realitāte bija citāda.
Pirmajā nodarbībā mani pārsteidza, cik ļoti svīdu, mēģinot noturēt līdzsvaru dažādās pozās. Manas plaukstu locītavas kustējās, kājas trīcēja, un es centos sekot norādījumiem, nenokrītot. Vienlaikus mēģināju saliekt ceļus, izstiept muguru un mierīgi elpot.
Tā nebija negatīva pieredze, taču tā arī nelīdzinājās harmoniskajam tēlam, ko biju radījusi savā prātā.
Nākamajā dienā apsēdos uz spilvena, lai meditētu. Pievērsu uzmanību katrai ieelpai un izelpai, lai gan nebiju sagatavojusi vidi un īsti nezināju, ko ceru sajust.
Trešajā dienā turpināju ar jogu. Pēc tam pagatavoju smūtiju un dzēru to, lasot grāmatu un cenšoties neļauties digitālajiem traucēkļiem. Dažas minūtes man izdevās nolikt tālruni malā un palēnināt tempu.
Ceturtajā dienā atgriezos pie sava dziļās elpošanas rituāla. Neraugoties uz pūlēm, joprojām izjutu trauksmi un neapmierinātību. Viena daļa manis domāja, ka jāturpina, jo tas ir veselīgi. Cita daļa sāka jautāt, vai es patiesi izbaudu to, ko daru.
Bieži tiek atkārtota doma, ka ieraduma izveidošanai vajadzīga 21 diena. Patiesībā katram cilvēkam nepieciešams atšķirīgs laiks. Pastāvība palīdz, taču ieradumu diez vai var noturēt, ja tas rodas vienīgi no pienākuma, vainas sajūtas vai vēlmes līdzināties kādam citam.
Tajā laikā mana personīgā telpa bija sakārtotāka nekā jebkad agrāk. Katru rītu atradu iespēju sakārtot to, kas bija man apkārt: nomazgāt traukus, savākt drēbes, izvēdināt istabu un saklāt gultu.
Iepriekš šie darbi varēja sakrāties, līdz man šķita, ka dzīvoju katastrofas zonā. Ar laiku gultas saklāšana kļuva par vienkāršu un patīkamu manas rutīnas daļu. Tā palīdzēja sākt dienu ar nelielu kārtības sajūtu.
Taču ar jogu tā nenotika.
Beidzot sapratu, kāpēc man bija grūti uzturēt šo jauno rutīnu: man nepatika to praktizēt. Jogā nebija nekā slikta. Tā vienkārši nebija tas rīks, kas tajā brīdī ar mani vislabāk sasaucās.
Šī atšķirība ir svarīga. Atteikšanās no prakses, kas tev nepalīdz, ne vienmēr nozīmē disciplīnas trūkumu. Reizēm tā nozīmē, ka tu mācies sevī ieklausīties.
Ja vēlies šo meklējumu padziļināt, vari izlasīt arī Laimes atklāšana: būtisks pašpalīdzības ceļvedis.
Mani fascinē cilvēki, kuri patiesi bauda jogu.
Man ir sievasmāsa, kura ir jogas skolotāja. Viņa pārtiek galvenokārt no augu valsts produktiem, nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm un, pateicoties savai disciplīnai, šķiet, dzīvo diezgan līdzsvarotu dzīvi.
Es nevaru zināt, vai viņa dzīvo bez stresa, jo neviens nav pilnībā pasargāts no raizēm. Taču esmu novērojusi, ka daudzi cilvēki, kuri meditē, praktizē jogu un samazina ikdienas tempu, tajā atrod patiesu labsajūtas avotu.
Tāpēc es nodomāju: “Ja tas palīdz viņām, varbūt tas nāks par labu arī man.”
Un daļēji tā bija taisnība. Elpošana un kustība man sniedza patīkamus brīžus. Tomēr atklāju, ka ar to nepietiek, lai justos apmierināta. Tad sāku sev jautāt, kas man patiesībā ir vajadzīgs.
Atbilde parādījās kādā raizē, kas jau kādu laiku grozījās manā prātā: es neatvēlēju pietiekami daudz vietas tam, ko patiesi vēlējos darīt.
Tā notiek ar daudziem cilvēkiem. Pieaugot atbildība sāk aizpildīt katru dienas stūrīti. Darbs, mājas, partnerattiecības, ģimene un neatliekamie pienākumi prasa uzmanību. Kad beidzot pienāk brīvs brīdis, mēs esam pārāk noguruši, lai to izmantotu.
Divdesmit gadu vecumā man bija vieglāk noteikt sevi par prioritāti. Tuvojoties trīsdesmit gadu vecumam, dzīvei jau bija cita struktūra. Man bija profesionālā karjera un patstāvīgi projekti. Man bija dzīvoklis, es rūpējos par gados vecāku tēvu un biju precējusies.
Pārnākot no darba, jutu, ka radošā dzirksts ir izdzisusi. Vēlējos tikai uzvilkt pidžamu, kaut ko apēst un atpūsties.
Apmēram pusdesmitos vakarā, kad nogurums kļuva smags un uzkrātā miega trūkuma dēļ sāku runāt neskaidri, parādījās nepatīkama sajūta: atkal bija beigusies diena, neizdarot to, ko es patiesi vēlējos.
Šis cikls atkārtojās gadiem ilgi un šķita pārtrūkstam vienīgi tad, kad pēc atvaļinājuma atgriezos atjaunota.
Pēc ceļojuma jutos enerģijas pilna. Atkal ticēju savām iespējām un plānoju rakstīt, gleznot un rūpēties par sevi. Taču drīz vien atgriezās atliktie modinātāji, pienākumi un ieradums vispirms rūpēties par citu vajadzībām.
Kad beidzot pienāca laiks veltīt uzmanību sev, biju fiziski un garīgi izsmelta.
Tāpēc, kamēr praktizēju jogu, skaitīju elpas vai gatavoju smūtijus ar sēklām, jutu trauksmi un neizlēmību. Ne jau tāpēc, ka šīs darbības būtu nepareizas, bet tāpēc, ka savu ierobežoto personīgo laiku izmantoju rutīnai, kas neatbilda manām dziļākajām vēlmēm.
Labsajūtai nevajadzētu kļūt par vēl vienu uzdevumu, ar kuru pierādīt, ka visu dari pareizi. Ja veselīga rutīna tev rada pastāvīgu spiedienu, ir vērts sev pajautāt, vai to nepieciešams pielāgot, vienkāršot vai aizstāt.
Ilgu laiku domāju, ka labsajūtas programmas galvenokārt kalpo stresa mazināšanai. Vēlāk sapratu, ka šī funkcija ir tikai daļa no to īstā mērķa.
Man stresa mazināšana nozīmēja vakarā ieiet vannā, pirms gulētiešanas sagatavot drēbes, piecelties pietiekami laicīgi, paēst barojošas brokastis un veikt savas ikdienas lietas, nesteidzoties no vienas vietas uz citu.
Tas viss palīdzēja. Tas deva man struktūru un padarīja manas dienas mazliet saudzīgākas. Taču tas ne vienmēr lika man justies dzīvai.
Mani patiesi piepildīja laika atvēlēšana rakstīšanai par tēmām, kas mani aizrāva, un iespēja būt radošai savā tempā.
Man patika arī gleznot un pētīt dažādus mākslinieciskās izpausmes veidus. Izjutu īpašu prieku, pabeidzot darbu vai ieraugot publicētu kaut ko, ko biju uzrakstījusi. Tam nebija jābūt nevainojamam. Svarīgākais bija atpazīt radītajā daļu no sevis.
Man patika apsēsties ārā ar tasi tikko pagatavotas kafijas. Dažreiz fotografēju savu suni. Citreiz vēroju ainavu, gaismu uz lapām vai mākoņu formas.
Šīm vienkāršajām nodarbēm bija kaut kas kopīgs: tās ļāva man izpaust, kas es patiesībā esmu.
Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tā, kā to rāda sociālie tīkli. Tā var būt dejošana, kamēr kārto māju, nesteidzīga gatavošana, rūpes par augiem, romāna lasīšana, rakstīšana piezīmju grāmatiņā vai pastaiga, klausoties mūziku.
Svarīgi ir tas, kā tu jūties, to darot. Kāda nodarbe var būt veselīga un tomēr tev nebūt piemērota. Tā var arī mainīties atkarībā no dzīves posma, kuru pašlaik piedzīvo.
Ja tev vajadzīgi vēl citi resursi, lai mazinātu ikdienas spriedzi, neievērojot stingras formulas, šis raksts par vienkāršiem pašaprūpes ieradumiem ikdienas stresa mazināšanai var tev palīdzēt.
Autentiskums man kļuva par nozīmīgu laimes avotu, jo iemācījos sevi mīlēt tādu, kāda esmu.
Es novērtēju savu stilu, humora izjūtu un idejas, kas dzimst manī, pat ja tās ne vienmēr ir nevainojamas. Man patīk arī sajūta, kas rodas, apmainoties ar idejām ar citiem cilvēkiem, kad saruna iedvesmo mani palūkoties uz kaut ko no cita skatpunkta.
Apmierinātība ar sasniegumiem var izpausties dažādi. Tā ne vienmēr ir nozīmīga atzinības saņemšana. Reizēm tā ir nepadarīta uzdevuma pabeigšana, savu jūtu izteikšana, robežas nosargāšana vai atgriešanās pie aizraušanās, ko biji atstājis novārtā.
Joga nav viena no manām galvenajām interesēm. Tomēr es atzīstu tās vērtību un cienu tos, kuri tajā atrod labsajūtu. Tev nav jānoniecina kāda prakse, lai pieņemtu, ka tā nav tev piemērota.
Atklāju, ka mēģinājumi kopēt citu cilvēku laimes formulas mani attālināja no tā, kas man patiesi atsaucās. Jo vairāk centos izskatīties disciplinēta, līdzsvarota vai garīgi mierīga, jo mazāk vietas atstāju savai īstajai personībai.
Dzīvot autentiski nenozīmē vienmēr darīt to, ko vēlies, neņemot vērā citus. Tas nozīmē atzīt savas vērtības, vajadzības un robežas. Tas arī nozīmē pieņemt lēmumus, kas pastāvīgi nav pretrunā ar to, ko jūti.
Ja jau ilgu laiku pielāgojies ārējām gaidām, tev var palīdzēt izlasīt šo ceļvedi, kā atklāt savu īsto es un dzīvot autentiskāk.
Vēlos dalīties ar patieso noslēpumu, ko atklāju šajā procesā: tev nav jākļūst par citu cilvēku, lai būtu pelnījis laimīgāku dzīvi.
Mīlēt sevi var būt sarežģīti. Arī saglabāt pozitīvu skatījumu var būt grūti, īpaši tad, kad piedzīvo zaudējumus, nenoteiktību vai izsīkumu. Būs brīži, kad šaubīsies par sevi, saviem lēmumiem vai situāciju, kurā esi.
Kāpumi un kritumi ir dzīves daļa, un tie ietekmē mūsu emocijas. Mēs nevaram visu kontrolēt. Centieni to darīt bieži vien tikai pastiprina trauksmi un vilšanos.
Taču mēs varam pievērst uzmanību tiem iekšējiem signāliem, kas parādās atkal un atkal. Iespējams, jau mēnešiem ilgi vēlies zīmēt. Varbūt vēlies rakstīt, apgūt ko jaunu, atpūsties bez vainas sajūtas vai pieteikties skrējienam, kurā sapņo piedalīties.
Ieklausīšanās sevī nenozīmē, ka tev vienā dienā pilnībā jāmaina sava dzīve. Tu vari sākt ar mazu soli.
Noderīgs jautājums ir: “Vai tas mani tuvina man pašam, vai arī tikai palīdz man atbilst priekšstatam par to, kā man vajadzētu dzīvot?”
Tava atbilde laika gaitā var mainīties. Tas, kas tev palīdz šodien, rīt var vairs nepalīdzēt. Emocionālajai labsajūtai vajadzīga elastība, nevis pilnība.
Svarīgi ir arī atcerēties, ka mīlestība pret sevi nenozīmē, ka tev sevi jāpatīk katru dienas sekundi. Tā veidojas, kad tu izturies pret sevi ar cieņu arī savos nedrošības brīžos. Ja strādā pie šīm attiecībām ar sevi, vari tās padziļināt, izlasot šo rakstu par to, kā veidot mīlestību pret sevi bez vainas un kauna.
Tev nav jāatsakās no jogas, meditācijas vai jebkuras citas populāras prakses. Ja tev šīs nodarbes patīk, saglabā tām vietu savā dzīvē. Taču nepārvērt tās par pienākumu, kas liek tev justies nepietiekamam.
Tava rutīna var apvienot kustību, atpūtu, radošumu un saikni ar citiem cilvēkiem. Tā var būt arī ļoti vienkārša. Iespējams, tev vajadzīga divdesmit minūšu pastaiga, zvans mīļam cilvēkam, mierīgas maltītes pagatavošana vai tālruņa izslēgšana uz kādu laiku.
Laba labsajūtas rutīna nav tā iespaidīgākā. Tā ir tā, ko vari uzturēt, nenododot sevi.
Pirms pieņemt kādu ieradumu, pajautā sev, kāpēc to vēlies. Vai vēlies atpūsties, justies enerģiskāk, izpaust sevi, atgūt koncentrēšanos vai sajust saikni ar savu ķermeni? Skaidrs mērķis ļaus tev izvēlēties atbilstošu praksi.
Nesodi sevi, ja kaut kas nedarbojas. Ceļa pielāgošana arī ir izaugsmes daļa. Reizēm atteikšanās no rutīnas, kas tevi vairs neatspoguļo, rada vietu daudz nozīmīgākai pieredzei.
Vari lasīt tālāk šeit: Vai tev ir grūti atrast iekšējo laimi? Izlasi šo.
Laime, iespējams, nav atrodama ideālā pozā, nevainojamā mājoklī vai dienaskārtībā, kas pilna ar veselīgiem ieradumiem. Tā var būt tajā mirklī, kad pārstāj prasīt no sevis svešu dzīvi un sāc veidot tādu, kas patiesi jūtas tava. 🌿
Sesijās, sarunās un pārdomu telpās esmu dalījusies ar rīkiem, kas var izgaismot ceļu uz pilnvērtīgāku dzīvi.
Tomēr mans skatījums neaprobežojas ar tradicionālām labsajūtas praksēm. Mani interesē arī pētīt, kā personība, emocijas, pieredze un pat astroloģija var palīdzēt mums izprast savus lēmumus.
Sevis izzināšana ļauj mums atpazīt, kas mums patiesi ir vajadzīgs. Tā arī palīdz atšķirt mūsu pašu vēlmi no gaidām, kuras esam pieņēmuši, jo tās šķita pareizas.
Tādas prakses kā joga daudziem cilvēkiem sniedz vērtīgus ieguvumus. Tās var veicināt ķermeņa kustību, apzinātu elpošanu un saikni ar tagadnes mirkli. Taču mana pieredze man iemācīja, ka ir kaut kas vēl dziļāks: laime nav formulas kopēšana, bet gan atklāšana, kas tev ļauj justies patiesi pašam sev.
Laime arī nav nemainīgs galamērķis. Tā ir sevis atklāšanas, pieņemšanas un mīlestības pret sevi process. Tai ir gaišas dienas un citas, mulsinošākas. Runa nav par to, lai visu laiku justos labi, bet gan par to, lai iemācītos ieklausīties sevī arī tad, kad tev nav visu atbilžu.
Šajā rakstā vēlos dalīties ar savu pieredzi un dažām praktiskām idejām, ko esmu apkopojusi gadu gaitā. Tu vari tās izmantot savā ikdienā neatkarīgi no sava zodiaka zīmes vai garīgajiem uzskatiem.
Aicinu tevi lasīt ar atvērtu prātu. Nevis lai atkārtotu katru soli, bet lai atklātu, kuras no šīm pārdomām atsaucas tevī.
Tava pārmaiņa nesākas tad, kad tev izdodas izveidot ideālu rutīnu. Tā sākas tad, kad pievērs uzmanību tam, ko tava iekšējā pasaule jau sen cenšas tev pateikt.
Kā veidot veselīgus ieradumus, neprasot no sevis ideālu rutīnu
Pirms kāda laika sajutu vajadzību ieviest veselīgus ieradumus, lai stiprinātu savu emocionālo labsajūtu. Vēlējos vairot pateicību par labo savā dzīvē un iemācīties labāk tikt galā ar trauksmi negaidītu notikumu priekšā.
Nolēmu sākt ar jogu. No malas tā šķita pieejama, mierīga un vienkārša prakse. Iztēlojos, ka katru nodarbību pabeigšu ar klusu prātu un tūlītēju līdzsvara sajūtu.
Realitāte bija citāda.
Pirmajā nodarbībā mani pārsteidza, cik ļoti svīdu, mēģinot noturēt līdzsvaru dažādās pozās. Manas plaukstu locītavas kustējās, kājas trīcēja, un es centos sekot norādījumiem, nenokrītot. Vienlaikus mēģināju saliekt ceļus, izstiept muguru un mierīgi elpot.
Tā nebija negatīva pieredze, taču tā arī nelīdzinājās harmoniskajam tēlam, ko biju radījusi savā prātā.
Nākamajā dienā apsēdos uz spilvena, lai meditētu. Pievērsu uzmanību katrai ieelpai un izelpai, lai gan nebiju sagatavojusi vidi un īsti nezināju, ko ceru sajust.
Trešajā dienā turpināju ar jogu. Pēc tam pagatavoju smūtiju un dzēru to, lasot grāmatu un cenšoties neļauties digitālajiem traucēkļiem. Dažas minūtes man izdevās nolikt tālruni malā un palēnināt tempu.
Ceturtajā dienā atgriezos pie sava dziļās elpošanas rituāla. Neraugoties uz pūlēm, joprojām izjutu trauksmi un neapmierinātību. Viena daļa manis domāja, ka jāturpina, jo tas ir veselīgi. Cita daļa sāka jautāt, vai es patiesi izbaudu to, ko daru.
Bieži tiek atkārtota doma, ka ieraduma izveidošanai vajadzīga 21 diena. Patiesībā katram cilvēkam nepieciešams atšķirīgs laiks. Pastāvība palīdz, taču ieradumu diez vai var noturēt, ja tas rodas vienīgi no pienākuma, vainas sajūtas vai vēlmes līdzināties kādam citam.
Tajā laikā mana personīgā telpa bija sakārtotāka nekā jebkad agrāk. Katru rītu atradu iespēju sakārtot to, kas bija man apkārt: nomazgāt traukus, savākt drēbes, izvēdināt istabu un saklāt gultu.
Iepriekš šie darbi varēja sakrāties, līdz man šķita, ka dzīvoju katastrofas zonā. Ar laiku gultas saklāšana kļuva par vienkāršu un patīkamu manas rutīnas daļu. Tā palīdzēja sākt dienu ar nelielu kārtības sajūtu.
Taču ar jogu tā nenotika.
Beidzot sapratu, kāpēc man bija grūti uzturēt šo jauno rutīnu: man nepatika to praktizēt. Jogā nebija nekā slikta. Tā vienkārši nebija tas rīks, kas tajā brīdī ar mani vislabāk sasaucās.
Šī atšķirība ir svarīga. Atteikšanās no prakses, kas tev nepalīdz, ne vienmēr nozīmē disciplīnas trūkumu. Reizēm tā nozīmē, ka tu mācies sevī ieklausīties.
Ja vēlies šo meklējumu padziļināt, vari izlasīt arī Laimes atklāšana: būtisks pašpalīdzības ceļvedis.
Kāpēc joga dažiem cilvēkiem der, bet ne visiem
Mani fascinē cilvēki, kuri patiesi bauda jogu.
Man ir sievasmāsa, kura ir jogas skolotāja. Viņa pārtiek galvenokārt no augu valsts produktiem, nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm un, pateicoties savai disciplīnai, šķiet, dzīvo diezgan līdzsvarotu dzīvi.
Es nevaru zināt, vai viņa dzīvo bez stresa, jo neviens nav pilnībā pasargāts no raizēm. Taču esmu novērojusi, ka daudzi cilvēki, kuri meditē, praktizē jogu un samazina ikdienas tempu, tajā atrod patiesu labsajūtas avotu.
Tāpēc es nodomāju: “Ja tas palīdz viņām, varbūt tas nāks par labu arī man.”
Un daļēji tā bija taisnība. Elpošana un kustība man sniedza patīkamus brīžus. Tomēr atklāju, ka ar to nepietiek, lai justos apmierināta. Tad sāku sev jautāt, kas man patiesībā ir vajadzīgs.
Atbilde parādījās kādā raizē, kas jau kādu laiku grozījās manā prātā: es neatvēlēju pietiekami daudz vietas tam, ko patiesi vēlējos darīt.
Tā notiek ar daudziem cilvēkiem. Pieaugot atbildība sāk aizpildīt katru dienas stūrīti. Darbs, mājas, partnerattiecības, ģimene un neatliekamie pienākumi prasa uzmanību. Kad beidzot pienāk brīvs brīdis, mēs esam pārāk noguruši, lai to izmantotu.
Divdesmit gadu vecumā man bija vieglāk noteikt sevi par prioritāti. Tuvojoties trīsdesmit gadu vecumam, dzīvei jau bija cita struktūra. Man bija profesionālā karjera un patstāvīgi projekti. Man bija dzīvoklis, es rūpējos par gados vecāku tēvu un biju precējusies.
Pārnākot no darba, jutu, ka radošā dzirksts ir izdzisusi. Vēlējos tikai uzvilkt pidžamu, kaut ko apēst un atpūsties.
Apmēram pusdesmitos vakarā, kad nogurums kļuva smags un uzkrātā miega trūkuma dēļ sāku runāt neskaidri, parādījās nepatīkama sajūta: atkal bija beigusies diena, neizdarot to, ko es patiesi vēlējos.
Šis cikls atkārtojās gadiem ilgi un šķita pārtrūkstam vienīgi tad, kad pēc atvaļinājuma atgriezos atjaunota.
Pēc ceļojuma jutos enerģijas pilna. Atkal ticēju savām iespējām un plānoju rakstīt, gleznot un rūpēties par sevi. Taču drīz vien atgriezās atliktie modinātāji, pienākumi un ieradums vispirms rūpēties par citu vajadzībām.
Kad beidzot pienāca laiks veltīt uzmanību sev, biju fiziski un garīgi izsmelta.
Tāpēc, kamēr praktizēju jogu, skaitīju elpas vai gatavoju smūtijus ar sēklām, jutu trauksmi un neizlēmību. Ne jau tāpēc, ka šīs darbības būtu nepareizas, bet tāpēc, ka savu ierobežoto personīgo laiku izmantoju rutīnai, kas neatbilda manām dziļākajām vēlmēm.
Labsajūtai nevajadzētu kļūt par vēl vienu uzdevumu, ar kuru pierādīt, ka visu dari pareizi. Ja veselīga rutīna tev rada pastāvīgu spiedienu, ir vērts sev pajautāt, vai to nepieciešams pielāgot, vienkāršot vai aizstāt.
Emocionālā labsajūta ir vairāk nekā stresa mazināšana
Ilgu laiku domāju, ka labsajūtas programmas galvenokārt kalpo stresa mazināšanai. Vēlāk sapratu, ka šī funkcija ir tikai daļa no to īstā mērķa.
Man stresa mazināšana nozīmēja vakarā ieiet vannā, pirms gulētiešanas sagatavot drēbes, piecelties pietiekami laicīgi, paēst barojošas brokastis un veikt savas ikdienas lietas, nesteidzoties no vienas vietas uz citu.
Tas viss palīdzēja. Tas deva man struktūru un padarīja manas dienas mazliet saudzīgākas. Taču tas ne vienmēr lika man justies dzīvai.
Mani patiesi piepildīja laika atvēlēšana rakstīšanai par tēmām, kas mani aizrāva, un iespēja būt radošai savā tempā.
Man patika arī gleznot un pētīt dažādus mākslinieciskās izpausmes veidus. Izjutu īpašu prieku, pabeidzot darbu vai ieraugot publicētu kaut ko, ko biju uzrakstījusi. Tam nebija jābūt nevainojamam. Svarīgākais bija atpazīt radītajā daļu no sevis.
Man patika apsēsties ārā ar tasi tikko pagatavotas kafijas. Dažreiz fotografēju savu suni. Citreiz vēroju ainavu, gaismu uz lapām vai mākoņu formas.
Šīm vienkāršajām nodarbēm bija kaut kas kopīgs: tās ļāva man izpaust, kas es patiesībā esmu.
Rūpes par sevi ne vienmēr izskatās tā, kā to rāda sociālie tīkli. Tā var būt dejošana, kamēr kārto māju, nesteidzīga gatavošana, rūpes par augiem, romāna lasīšana, rakstīšana piezīmju grāmatiņā vai pastaiga, klausoties mūziku.
Svarīgi ir tas, kā tu jūties, to darot. Kāda nodarbe var būt veselīga un tomēr tev nebūt piemērota. Tā var arī mainīties atkarībā no dzīves posma, kuru pašlaik piedzīvo.
Ja tev vajadzīgi vēl citi resursi, lai mazinātu ikdienas spriedzi, neievērojot stingras formulas, šis raksts par vienkāršiem pašaprūpes ieradumiem ikdienas stresa mazināšanai var tev palīdzēt.
Autentiskums kā atslēga, lai justos laimīgāk
Autentiskums man kļuva par nozīmīgu laimes avotu, jo iemācījos sevi mīlēt tādu, kāda esmu.
Es novērtēju savu stilu, humora izjūtu un idejas, kas dzimst manī, pat ja tās ne vienmēr ir nevainojamas. Man patīk arī sajūta, kas rodas, apmainoties ar idejām ar citiem cilvēkiem, kad saruna iedvesmo mani palūkoties uz kaut ko no cita skatpunkta.
Apmierinātība ar sasniegumiem var izpausties dažādi. Tā ne vienmēr ir nozīmīga atzinības saņemšana. Reizēm tā ir nepadarīta uzdevuma pabeigšana, savu jūtu izteikšana, robežas nosargāšana vai atgriešanās pie aizraušanās, ko biji atstājis novārtā.
Joga nav viena no manām galvenajām interesēm. Tomēr es atzīstu tās vērtību un cienu tos, kuri tajā atrod labsajūtu. Tev nav jānoniecina kāda prakse, lai pieņemtu, ka tā nav tev piemērota.
Atklāju, ka mēģinājumi kopēt citu cilvēku laimes formulas mani attālināja no tā, kas man patiesi atsaucās. Jo vairāk centos izskatīties disciplinēta, līdzsvarota vai garīgi mierīga, jo mazāk vietas atstāju savai īstajai personībai.
Dzīvot autentiski nenozīmē vienmēr darīt to, ko vēlies, neņemot vērā citus. Tas nozīmē atzīt savas vērtības, vajadzības un robežas. Tas arī nozīmē pieņemt lēmumus, kas pastāvīgi nav pretrunā ar to, ko jūti.
Ja jau ilgu laiku pielāgojies ārējām gaidām, tev var palīdzēt izlasīt šo ceļvedi, kā atklāt savu īsto es un dzīvot autentiskāk.
Kā ieklausīties savās vajadzībās un atklāt, kas tev nāk par labu
Vēlos dalīties ar patieso noslēpumu, ko atklāju šajā procesā: tev nav jākļūst par citu cilvēku, lai būtu pelnījis laimīgāku dzīvi.
Mīlēt sevi var būt sarežģīti. Arī saglabāt pozitīvu skatījumu var būt grūti, īpaši tad, kad piedzīvo zaudējumus, nenoteiktību vai izsīkumu. Būs brīži, kad šaubīsies par sevi, saviem lēmumiem vai situāciju, kurā esi.
Kāpumi un kritumi ir dzīves daļa, un tie ietekmē mūsu emocijas. Mēs nevaram visu kontrolēt. Centieni to darīt bieži vien tikai pastiprina trauksmi un vilšanos.
Taču mēs varam pievērst uzmanību tiem iekšējiem signāliem, kas parādās atkal un atkal. Iespējams, jau mēnešiem ilgi vēlies zīmēt. Varbūt vēlies rakstīt, apgūt ko jaunu, atpūsties bez vainas sajūtas vai pieteikties skrējienam, kurā sapņo piedalīties.
Ieklausīšanās sevī nenozīmē, ka tev vienā dienā pilnībā jāmaina sava dzīve. Tu vari sākt ar mazu soli.
- Atvēli piecpadsmit minūtes nodarbei, kas tev patiesi patīk.
- Vēro, kuri uzdevumi sniedz mieru un kurus tu veic tikai spiediena dēļ.
- Pajautā sev, ko tu darītu brīvajā laikā, ja neviens tevi netiesātu.
- Pieraksti, kuros dienas brīžos jūties enerģiskāks.
- Izmēģini jaunas rutīnas, neliekot sev tās saglabāt uz visiem laikiem.
Noderīgs jautājums ir: “Vai tas mani tuvina man pašam, vai arī tikai palīdz man atbilst priekšstatam par to, kā man vajadzētu dzīvot?”
Tava atbilde laika gaitā var mainīties. Tas, kas tev palīdz šodien, rīt var vairs nepalīdzēt. Emocionālajai labsajūtai vajadzīga elastība, nevis pilnība.
Svarīgi ir arī atcerēties, ka mīlestība pret sevi nenozīmē, ka tev sevi jāpatīk katru dienas sekundi. Tā veidojas, kad tu izturies pret sevi ar cieņu arī savos nedrošības brīžos. Ja strādā pie šīm attiecībām ar sevi, vari tās padziļināt, izlasot šo rakstu par to, kā veidot mīlestību pret sevi bez vainas un kauna.
Labsajūtas rutīna, kas patiesi līdzinās tev
Tev nav jāatsakās no jogas, meditācijas vai jebkuras citas populāras prakses. Ja tev šīs nodarbes patīk, saglabā tām vietu savā dzīvē. Taču nepārvērt tās par pienākumu, kas liek tev justies nepietiekamam.
Tava rutīna var apvienot kustību, atpūtu, radošumu un saikni ar citiem cilvēkiem. Tā var būt arī ļoti vienkārša. Iespējams, tev vajadzīga divdesmit minūšu pastaiga, zvans mīļam cilvēkam, mierīgas maltītes pagatavošana vai tālruņa izslēgšana uz kādu laiku.
Laba labsajūtas rutīna nav tā iespaidīgākā. Tā ir tā, ko vari uzturēt, nenododot sevi.
Pirms pieņemt kādu ieradumu, pajautā sev, kāpēc to vēlies. Vai vēlies atpūsties, justies enerģiskāk, izpaust sevi, atgūt koncentrēšanos vai sajust saikni ar savu ķermeni? Skaidrs mērķis ļaus tev izvēlēties atbilstošu praksi.
Nesodi sevi, ja kaut kas nedarbojas. Ceļa pielāgošana arī ir izaugsmes daļa. Reizēm atteikšanās no rutīnas, kas tevi vairs neatspoguļo, rada vietu daudz nozīmīgākai pieredzei.
Vari lasīt tālāk šeit: Vai tev ir grūti atrast iekšējo laimi? Izlasi šo.
Laime, iespējams, nav atrodama ideālā pozā, nevainojamā mājoklī vai dienaskārtībā, kas pilna ar veselīgiem ieradumiem. Tā var būt tajā mirklī, kad pārstāj prasīt no sevis svešu dzīvi un sāc veidot tādu, kas patiesi jūtas tava. 🌿
