8 vērtīgas mācības, ko mani iemācīja terapija

Atklāj vērtīgas mācības no manas pieredzes psiholoģiskajā terapijā: padomi, kas mainīs tavu dzīvi. Nepalaisti garām!...

1. 1. Saprotot atšķirību starp robežu noteikšanu un mūru celšanu
2. 2. Parādīt sevi tādu, kāds esi, ir stiprā puse.
3. 3. Bez nosacījumu mīlestības sniegšanas izaicinājums
4. 4. Svarīgums atzīt mūsu sāpju derīgumu, nesalīdzinot
5. 5. Atbalsti savu uzmanību starp pozitīvajām un negatīvajām emocijām, nepalaidot tās garām.
6. 6. Terapijas veiksmīgums barojas no tavas personīgās piepūles.
7. 7. Īstās mīlestības būtība slēpjas tās brīvībā, bet attiecību pamatā ir uzticība un robežu noteikšana
8. 8. Peldot pa mainīgajām sēru jūrām

Sekojiet man Pinterest!

Uz sinušu ceļojumu pa pašpazīšanos un emocionālo dziedināšanu, psiholoģiskā terapija izceļas kā pārveidojošs instruments, spējīgs apgaismot mūsu būtības visnosedzamākos stūrus, piedāvājot mums vērtīgas mācības, lai pārvietotos cauri dzīves sarežģītībām.

Gar manu karjeru kā psiholoģe un padomdevēja plašajā astroloģijas, zodiaka un starppersonu attiecību visumā, esmu bijusi lieciniece un dalībniece neskaitāmajās izaugsmes, pašcieņas un emocionālo atkārtošanos stāstos, kas ir atstājuši neredzētu pēc tam pēc sevis daudziem cilvēkiem.

Gatavojies atklājošam ceļojumam, kas mainīs tavu uztveri par sevi un pasauli apkārt tev!

1. Saprotot atšķirību starp robežu noteikšanu un mūru celšanu

Izveidot robežas ir būtiski svarīgi līdzsvarotai dzīvei, kalpojot kā ceļvedis tam, ko uzskatām par pieņemamu vai nepieņemamu savā uzvedībā.

Definējot savas robežas, mēs veicinām savu labklājību un bagātinām savas saiknes ar citiem.

Lai gan var izraisīt sākotnēju bailes definēt šos personīgos telpu, patiesās dvēseles tos paklausīs un sapratīs to vērtību.

Atšķirībā no robežām, mūri rodas kā aizsardzības mehānisms pret iepriekšējām emocionālajām traumām.

Kaut arī šķiet, ka barjeras celšana var būt patvērums sākumā, galu galā tā pārvēršas par šķērsli.

Šīs barjeras ne tikai mūs izolē no ārpasaules; tās arī mūs ierobežo, kavējot mūsu personīgo attīstību un spēju risināt savas pagātnes pieredzes.

Traumas apstrādei nepieciešams laiks un telpa, lai to pienācīgi apstrādātu; tāpēc mūru celšana ap šīm pieredzēm ir pretproduktīva.

Jo ilgāk mūris paliek neskarts, jo lielāks ir izaicinājums to sagraut.

2. Parādīt sevi tādu, kāds esi, ir stiprā puse.

Saskarties ar savu ievainojamību var šķist kā izaicinājums, jo tas mūs pakļauj iespējamām emocionālām ievainojumiem. Tomēr, ja mēs izvairāmies būt ievainojami no bailēm par negatīviem rezultātiem, ne tikai mums tiek atsakāta iespēja dzīvot dziļākas un nozīmīgākas saiknes ar citiem, bet mēs arī ierobežojam sevi.

Atļaujot sev būt atvērtiem un ievainojamiem, mēs bagātinām savas dzīves ar stabiliem un patiesiem attiecību saitiem.

Tas arī nostiprina mūsu ticību savai spējai pārvarēt šķēršļus.

Lai gan ir taisnība, ka ievainojamība var mūs vadīt uz sāpēm, tas pats attiecas uz to, ka no tās var izgūt vērtīgas mācības un negaidītus labumus.

Izvairīšanās no ievainojamības kavē mūsu personīgo izaugsmi un mācīšanos.

Noraidot mūsu nepieciešamību būt ievainojamiem, nozīmē atturēt mūsu mīļoto iespēju sniegt mums atbalstu.
Kad mēs aizveram durvis viņiem savos visemocionālākajos brīžos, mēs nododam trūkumu pārliecībā par viņu spēju uzmanīgi rīkoties ar mūsu jūtām.

Pilnīgi ir pieļaujams just to, ko mēs jūtam; savas emocijas izteikt tiem, kuriem mēs uzticam un kuri novērtē mūs, ir būtiski.

3. Bez nosacījumu mīlestības sniegšanas izaicinājums

Dažreiz ir grūti izpaust savu mīlestību pret kādu, kura pašapziņa un iekšējās īpašības mums ir nepazīstamas.

Mēs vēlamies, lai mūsu mīļie cilvēki redzētu savu vērtību no mūsu perspektīvas, mēs vēlamies, lai viņi atklātu savu spēju caur mūsu skatienu.

Mēs ietveramies fantāzijā, ka, nepārtraukti izrādot mīlestību, viņi spēs mīlēt sevi tāpat kā mēs jau to darām.
Tomēr tas reti pārvēršas realitātē.

Kad persona ir iesprostota negatīvās domās par sevi, no ārpuses saņemtā mīlestība nav pietiekama, lai mainītu viņas situāciju.

Vienīgais ceļš uz pašatklāšanos un pašcieņu ir saskarties un dziedināt brūces un melus, kas ir lieguši viņiem ticēt, ka viņi nav cienīgi mīlestības.

Tikai tad viņi var apskaut patiesu simpātiju pret sevi.

Līdz brīdim, kad viņi atradīs iekšējo mīlestību, viņi būs šaubīgi par ideju tikt mīlētiem bez slepenu intereses.
Tāpēc bez nosacījumiem mīlēt nozīmē pilnībā pieņemt viņus tādus, kādi tie ir, izvairoties no kritizējošiem spriedumiem un ļaujot viņiem brīvi izpausties.

4. Svarīgums atzīt mūsu sāpju derīgumu, nesalīdzinot

Ir būtiski atcerēties, ka salīdzinājumi ar citiem nav nepieciešami.

Katrs būtne seko savam ceļam, barojoties ar savām unikālajām pieredzēm un spējām, kas padara salīdzinājumus nepareizus.

Dažreiz, sastopoties ar kādu, kura stāsts ir iezīmēts ar intensīvām nelabvēlībām, mēs varam novērtēt savas iekšējās cīņas, uzskatot, ka tās nav nozīmīgas salīdzinājumā. Ir iespējams, ka maldīgi domājam, ka mums nav tiesību justies ietekmētiem no noteiktiem notikumiem pretēji redzamajam ciešanu sāpēm citā.

Tomēr ir būtiski atzīt mūsu pašu ciešanu realitāti neatkarīgi no tā, kā tā tiek mērīta pret citu. Ja tā ir ietekmējusi mūsu eksistenci un mums ir nodarījusi sāpes, tad mūsu pieredze ir pelnījusi tikt apstiprināta.

Mūsu sāpju legitimizēšana dod mums iespēju apzināti pievērsties tām, labāk tās saprast un mācīties attīstīties kopā ar tām.

Tāpēc mums jāizvairās no savu iekšējo konfliktu nenovērtēšanas; gluži pretēji, ir būtiski tos pieņemt un risināt, lai varētu pārvarēt tos.

5. Atbalsti savu uzmanību starp pozitīvajām un negatīvajām emocijām, nepalaidot tās garām.

"Darbība kā viss ir kārtībā, kamēr tas tā arī nav" ir bieži dzirdēta frāze.

Mums bieži tiek mācīts slēpt savus skumjus vai dusmas, izliekoties, ka tās tur nav, cerot, ka tās vienkārši izzudīs.

Ir veicināts nepareizs priekšstats, ka atzīt savas emocijas, nevis tās nomācēt, ir nepareizi.

Neļaujot sev izjust savas patiesās emocijas, gan pozitīvas, gan negatīvas, mēs zaudējam iespēju tās saprast un atklāt to cēloņus.

Emocijas plūst dabiski kā jūras vilnis.

Ja mēs ļaujamies aiznestiem šiem vilņiem uz augšējo punktu, mēs atradīsim spēku turpināt, kad intensitāte samazināsies.

Tā vietā, ja mēs pretināmies šai emocionālajai straumei, mēs izsīksim pirms spējam atgūties pēc izaicinājuma.

Nav ieteicams apsēsties ar nelabvēlīgajām sajūtām; tomēr arī nevajadzētu tās izvairīties vai cīnīties pret tām.

Pieņemot un piedzīvojot savas emocijas tās radoties, mēs spēsim tās pienācīgi apstrādāt un virzīties uz priekšu, pārvaroties.

6. Terapijas veiksmīgums barojas no tavas personīgās piepūles.

Terapijas efektivitāte, tāpat kā citās dzīves jomās, ir cieši saistīta ar to, cik daudz mēs ieguldām pūles un apņēmību.

Nav pietiekami vienkārši parādīties konsultācijās, dalīties savās pieredzēs ar speciālistu, ievērot viņa norādījumus un tad atstāt visu pagātnē līdz nākamajai tikšanai.

Tas ir salīdzināms ar skolas nodarbību apmeklēšanu, neuzrakstot piezīmes vai nepārliecinoties par iemācīto, cerot iegūt lieliskus vērtējumus bez pienācīgām pūlēm.

Ievērojot rūpīgi tehnikas un labvēlīgās spējas, ko mūsu terapeitis mums māca, lai tās iekļautu savā ikdienas dzīvē, mēs redzēsim būtiskas izmaiņas. Augļi būs daudz bagātīgāki, ja mēs pieņemam aktīvu un apņēmīgu lomu savā terapijas procesā.

7. Īstās mīlestības būtība slēpjas tās brīvībā, bet attiecību pamatā ir uzticība un robežu noteikšana

Bieži mums ir sarežģīti atšķirt mīlestības jēdzienu no attiecību dinamikas.

Kā individuāliem cilvēkiem mums ir dabiska tendence salīdzināt mūsu mīlestības izjūtas pret citiem, vai nu romantiskos, ģimenes vai ar draugiem.

Tomēr, lai gan mīlestībai pret citiem vajadzētu būt brīvai no nosacījumiem, ir svarīgi noteikt robežas un cienīt individuālo autonomiju, lai veicinātu līdzsvarotu attiecību.

Patiesa mīlestība plūst brīvi bez nosacījumiem; tomēr, lai attiecība attīstītos veselīgi, tā jābūvē uz savstarpējas uzticības un skaidri definētām robežām, kas tiek ievērotas abās iesaistītajās pusēs.

Ja šīs robežas tiek ignorētas attiecībā, ir iespējams saglabāt mīlestību pret šo personu, vienlaikus ņemot attālumu, lai saglabātu gan paša, gan otra emocionālo labklājību.

8. Peldot pa mainīgajām sēru jūrām

Cilvēka prāts ir radīts, lai atšifrētu un organizētu saņemto informāciju, cenšoties atrast skaidrus modeļus un secības. Tomēr mūsu emocijas ne vienmēr seko šai loģiskajai struktūrai.

Šis bieži vien noved pie sadursmes starp loģisku un emocionālu.

Saskaroties ar grūtām emocijām, mēs vēlamies noteikt konkrētu datumu, kad pārvarēt šīs sajūtas. Bet sāpes neievēro šādus laika ierobežojumus.

Trauksme laikā, kad mēs uzskatām, ka progresējam, var rasties dienas vai pat mēneši, kad šķiet, ka atgriežamies atpakaļ. Tas nav patiešām solis atpakaļ; tas ir vienkārši sāpju neprognozējamā dabas ceļošana.

Mēģināt analizēt to tikai padara to vēl noslēpumaināku.

Tāpēc mūsu emociju apņemšanās bez pretestības, zinot, ka galu galā tās apklusīs, lai gan tagad šķiet satriecošas, ir mūsu labākā stratēģija.

Pārejot cauri šim traucējumu procesam, sākam izjust īslaicīgus mierības periodus, kas piedāvā nepieciešamo atvieglojumu.

Tomēr emocionālie viļņi var atgriezties negaidīti.

Šajās mirkļa miera oāzēs ir būtiski atgādināt sev, ka nāks diena, kad mūsu labklājība atkal ziedēs.

Abonējiet bezmaksas iknedēļas horoskopu

Auns Dvīņi Jaunava Lauva Mežāzis Skorpions Strēlnieks Svari Ūdensvīrs Vērsis Vēzis Zivis